Mēs knupītim sakam "jā"

Kādā no saviem iepriekšējiem blogiem saņēmu komentāru par knupīša lietošanu - "Es priecājos, ka bērns atzīst dabīgo mātes krūti, nevis kaučuka, silikona vai vēl nez kādu puļķi." 

Realitātē gan šādu "puļķi" izmanto lielākā daļa mammu, tai skaitā arī es. Tad nu rodas jautājums - kas mūs pamudināja izšķirties par labu knupītim? Iespējams, arī šeit katrai būs savs stāsts.

Manā gadījumā māneklītis netika ieplānots. Grūtniecības laikā meitiņas tante vienu uzdāvināja, tas tā arī stāvēja plaukta dziļumā, pati nepirku. Dzīvoju ar pārliecību, ka mums šāda "puļķa" nebūs. Taču, laika gaitā, viss mainījās. Pirmajos mēnešos tiešām iztikām bez, visiem lepni stāstīju - mums knupja nav! Taču tad ievēroju, ka mazulīte pie krūts kļuvusi niķīga, daudz raud - sūcas klāt un, tiklīdz pieniņš sāk plūst, raujas nost un raud. Vairākas nedēļas gāja ļoti smagi. Domāju, ka varbūt sāp mazais puncis, devu "Espumisan", izdomāju vēl citus iemeslus, līdz beidzot pārgurusi sapratu, kas vainas - meitiņa vēlējās nomierināties zīžot, taču nevējās ēst. Laikam jau lieki piebilst, ka to pāris nedēļu laikā biju ne vien pārgurusi, bet arī pārvērtusies nervozā kamolā, uz kuru labāk pat neskatīties.

Pirms devu māneklīti, izlasīju interesantu rakstu kādā žurnālā par to, ka nav neviena īsti zinātniska pierādījuma tam, ka knupīša lietošana deformē žoklīšus un ietekmē sakodienu. Arī zīšana šo pirmo mēnešu laikā jau bija lieliski apgūta, tādēļ nebaidījos, ka ar krūtsbarošanu knupja dēļ varētu rasties problēmas.

Jā, knupi devām uzstājīgi un mērķtiecīgi. Nē, pirmajās dienās bērns šo "puļķi" nevēlējās. Un nē - es šo izvēli nenožēloju. Kāpēc?

Pirmkārt, bērniņš ir mierīgs un harmonisks, kas, manuprāt, viņam pašam nāk tikai par labu. Zīšana zīdainim ir dabisks reflekss, kas jāattīsta, tā ir vajadzība, kuru nevar liegt. Zīšanas kustība bērniņu nomierina, ļauj mierīgi, nesaraustīti un pilnvērtīgi gulēt (pirms knupīša meita mēdza gultiņā celties augšā un raudāt, atkal pieprasot krūti).

Otrkārt, tā ir laimīga mamma. Jā, man bija svarīgi spēt pagatavot vismaz to vienu maltīti dienā, kaut dažus mirklīšus pasēdēt vienai un apdarīt svarīgākos mājas darbus. Egoistiski? Varbūt. Taču, nespējot to izdarīt, es gribēju vienīgi bļaut uz visiem un raudāt. Jo nav viegli visu dienu sēdēt ar "piekabinātu" bērnu pie krūts. Jā, tas ir skaisti, taču - kas par daudz, tas par skādi, vai ne? 

Treškārt, tās ir veiksmīgas partnerattiecības, jo ir vieglāk noķert tos mazos brītiņus, lai pabūtu kopā ar mīļoto cilvēku.

Ceturtkārt, tā ir vieglāka auklēšana tuviniekiem. Vienu reizi 2 mēnešu vecumā uz stundiņu izgāju nokārtot dažus juridiskus jautājumus, atstājot meitu vecmammai. Nabadzīte klausījās skaļās raudas labu brīdi, līdz izdevās meitu ieaijāt miedziņā. Man atgriežoties, viņa tā arī teica - būtu vismaz knupītis, ko iedot... Vēlāk arī mana mamma pievienojās šim viedoklim, lai arī abas pirms tam priecājās, ka mēs esam "pret" knupīti.

Piektkārt, tā ir iespēja iziet no mājas. Līdz tam katra pastaiga beidzās dažu minūšu laikā, veikalā bieži nācās "krist kaunā", jo ratos kliedza zīdainis. Kolīdz mūsu dzīvē ienāca knupis, mazā ratos nogulēja pat 2 stundas!

Pateicoties visiem šiem iemesliem, mēs viedokli tomēr mainījām. Un nē, tas neietekmēs runas attīstību, ja vecāki regulāri mānekli noliks malā, ļaujot bērnam bļaustīties un degustēt pasauli. Nē, tas nenozīmē, ka mazulim nav iespējas paust emocijas - nereti, kad viņa raud, es aptupjos blakus, skatos acīs un liekas, ka dzirdu viņas bēdu stāstu skaidri un izsmeļoši.

Protams, ir reizes, kad mute "tiek aizbāzta", taču, būsim reāli, ir vietas, brīži un situācijas, kad tas vienkārši ir vajadzīgs. Par to gan viedoklis var dalīties.

Turklāt ticu, ka māneklītis palīdzēs, kad pienāks laiks atradināties no krūts, ļaujot šo procesu padarīt mazāk grūtu.

Protams, arī no "puļķa" reiz nāksies atradināties, taču uzskatu, ka tas ir tā vērts. Un - cepuri nost to mammu priekšā, kuras tiešām spēj izlīdzēties vienīgi ar krūti, tai skaitā arī raksta komentētājai. Jo es zinu, cik grūti tas ir.

Kāda ir tava pieredze un viedoklis par knupīša lietošanu?