Madarai katra pastaiga ir īpaša

06. Apr 2014, 22:14

Hmm pastaigas. Patiesībā jau pastaigas ir vecākiem, bet mazajai ir svaigs gaiss. Smejoties mēdzu teikt ,ka Madara mūs ved pastaigā, jo citādi visu dienu mierīgi varētu arī nosēdēt istabā. Bet par visu pēc kārtas.

Madariņai tūliņ būs divi mēnesīši un ārā ejam jau no nedēļas vecuma. Pirmā pastaiga bija uz vietējo kūkotavu ,kuru ar vīru mēdzām apmeklēt ,kad biju vēl gaidībās.

(mans selfiju skatlogs ..ceļā pie vīra uz darbu)

Kopš tās dienas mums ir izveidojušies šādi tādi pastaigu paradumi. Tā kā man nepatīk bezmērķīga staigāšana, tad katrai pastaigai mums ir mērķis. Dodamies vai nu uz veikaliem (3-8km), nokārtot formalitātes (3-4km), pie tēta uz darbu (7,5 km) utt. Bet īpaši mums patīk tās dienas, kad ar tēti varam braukt viņa darba darīšanās pa Latviju. Tad nu katrā pieturas punktā , kamēr viņam ir vērtīgas tikšanās, mēs iepazīstam tās vietas apkārtni pastaigā ar ratiem (tie līdz). Tā mums izdodas vienas dienas laikā pastaigāties četrās , piecās pilsētās. Sākumā mums nebija uz ratu rāmja novietojams autobeņķis un visu laiku pārlikām Madariņu, taču nospriedām ,ka tas nav ļoti parocīgi un iegādājāmies tomēr adapterus un attiecīgu krēsliņu. Jāatzīst ļoti ērti, bet garākām pastaigām tomēr ņemam līdz arī kulbu. Esmu atklājusi ,ka man ērtākā vieta ārpus mājas ,kur pabarot Madariņu un nomainīt autiņbiksītes ir automašīna. Silti ,ērti ,pietiekoši privāti.

Citās dienās, ja jānokļūst kkur ar sabiedrisko transportu vai kādā iestādē vai veikalā ,kur jau iepriekš zinu ,ka nav iespēja iekļūt ar ratiem , tad rati paliek mājās un Madariņa izbauda slinga priekšrocības.

(Bilde no interneta dzīlēm)

Un protams svētdienas. Tad mēs pat visas četras paaudzes mēdzam nodoties sportiskām aktivitātēm un vēl kaudzīti aktīvistiem nūjojam (pastaigājamies) pa Mežparku.

Par paaudzēm runājot, kad pati esmu pastaigās..novēroju ,ka mazuļus bieži vizina tēti ,omes, vecvecmammas. Tad nu piedāvāju arī savām ģimenes sievietēm (ar vīru vedam mazo abi ,ja viņam ir laiks), bet šīs atrunājās,ka viņu laikā mazos nemaz neveda ārā. Nolika uz balkona, lodžijas ,sētā , lai čuč un tāda staigāšanās esot laika nelietderīga izmantošana. Taču pēc tam, kad paprovēja pastumt modernos ratus, mana mamma jau sāka izdomāt ,ka ar mazo ,tak uz botānisko dārzu var aiziet pastaigāt (tas tepat pie mājas) vai līdz kalnciema kvartālam tirgus dienās. Sāka novērtēt šādu nodarbi.

Bet ir arī dienas ,kad ārā neejam. Nav bieži, taču ir. Ja mazais naktī nav ļāvis man izgulēties, ja ārā ļoti slikts laiks vai Madariņa puņķojas. Arī uz balkona viņa šad tad mēdz čučēt, taču ne ilgi (max 45min).

Ratos un slingā madara vienmēr guļ. Pēc šādām aktīvām pastaigām arī naktis ir mierīgas. Gan man, gan mazajai labāks miedziņš.

Arlabunakti.