Klinta un PII jeb laiks dārziņam

Esmu mamma, kas itin bieži dzīvo "pēc grāmatas", jo ir tik ļoti bail, ka kaut ko palaidīšu garām, kļūdīšos vai neizdarīšu, tādējādi nodarot Klintai pāri, taču reizēm Klinta lemj ko citu un mani pārņem patiess lepnums par to, cik man ir gudra meita!

Dzīvojam Rīgā, tāpēc rindā uz dārziņu pieteicāmies itin drīz pēc Klintas piedzimšanas, toreiz ticējām, ka vieta būs, bet kaut kad tālā nākotnē, kad Klinta būs tam gatava.

Klinta auga, bija daudz ārstu, jaunu diagnožu un prognožu, tāpēc nemaz nešaubījos, ka līdz 3 gadu vecumam ar mazo noteikti dzīvošos pa mājām. Nav tāda darba, kas man būtu svarīgāks par laiku, ko pavadām kopā. Un nav tādas naudas, kas ļautu nopelnīt ko vairāk par meitas smaidu, lai gan apzinos, ka dzīve mani ir izlutinājusi, jo skaisti runāt var tad, ja bērnam ir ko ēst, komunālie ir samaksāti un naudiņas pietiek. Ir mammas, kas vienkārši nevar atļauties baudīt laiku kopā ar bērniem, kurām ir jāiet uz darbu, priecājoties par vietu dārziņā. 

Aizpildīju nepieciešamos dokumentus VDEAK komisijai (ja Tu nezini, kas ir VDEAK, es Tevi patiesi apskaužu!), pēkšņi izdzirdot zvanu, kur kāda sveša, bet laipna balss lepni paziņoja, ka Klintai ir vieta dārziņā. Jāuzsāk septembrī, kad viņai nebūs pat 2 gadi. Laiks pārdomām esot tikai 2 nedēļas.

Es biju pārbijusies, pēkšņi šķita, ka tad, ja rinda pienāk tik ātri, dārziņš noteikti ir slikts (atsauksmes internetā ir sliktas, taču man der, jo neuzskatu, ka stingra vadītāja vai nerenovēta ēka ir trūkums), virtuve laba, atrašanās vieta ciešama (3 pieturu attālumā no mājām), laukums jauks un it nekā, pie kā varētu piekasīties...

Klinta pa vasaru varētu iemācīties kārtīgi staigāt un viņai tur pat varētu patikt, taču vēl aizvien man prātā dzīvojās grāmatās lasītais par to, ka mamma līdz 3 gadiem ir daudz svarīgāka par visiem dārziņiem, man ir jābūt līdzās visu laiku...

Klinta itin ātri mani pārliecināja par to, ka grāmatas nav par viņu. Gaidot nodarbību pie ergoterapeites, viņa bija atradusi kādu rotaļu biedru, ar kuru spēlēties, sajūsmā labprāt dodot viņam savu kaķi, ko pat mamma nedrīkst sev ņemt, taču puika aizgāja pie sava ārsta un Klinta palika ar milzu asarām uz pasaulē skaistākajiem vaigiem. Tad ratiņos atbrauca kāda meitene, kurai Klinta nesa mantas, saprotot, ka pati līdz rotaļu galdam viņa nevar tikt, taču arī viņai bija itin drīz jādodas projām, un Klinta atkal jau raudāja. 

Vakarā devāmies uz bērnu laukumu un Klinta teju vai leca laukā no rokām, lai tiktu lejā pie bērniem. Aizmukusi no vecākiem līdz lielākajam bērnu bariņam pie batuta, viņa lepni sēdēja un viņus vēroja. Viņai 40 minūtes nevajadzēja nedz mammu, nedz tēti, bet tikai bērnus sev apkārt, kurus vērot, kuriem smaidīt un censties atdarināt, bet man tajā brīdī nevajadzēja nevienu grāmatu, lai saprastu, ka Klintai dārziņā patiks. Uz stundu dienā mēs varam droši turp doties, vismaz mēģināt! Ja meitai patiks, ideāli! Ja nepatiks, tad es jebkurā laikā varēšu to visu pārtraukt, saprotot, ka mums vēl vajag laiku divatā:)

Šis ieraksts gan tapis visai sautīgā nolūkā, tāpēc priecāšos, ja kāda māmiņa, kuras bērniņš jau uzsācis dārziņgaitas, padalīsies ar to, ko vajadzētu sarūpēt pirms dārziņa? Mums būs vecāku sapulce augusta beigās, kur to visu noteikti pastāstīs, taču es ļoti priecātos, ja varētu jau laikus visu nokārtot (ja vajag kādu ārsta izziņu, piemēram) un nopirkt (ar apģērbu viss skaidrs, taču varbūt vajag arī zīmuļus, krāsas, rotaļlietas?)