Ārstējamies ar jauniem iespaidiem

Jutos salauzta, kad meitas neirologs paziņoja, kāda būs Klintas nākotne. Vairāk nekā gadu es ticēju brīnumam, taču viņai pietika ar dažām minūtēm, lai visas cerības zustu. Nākošajā dienā gaidījām rindā pie ģenētiķa, kad kāda māmiņa, skatoties uz Klintu, paziņoja, ka "esam varoņi, taču jāuztaisa otrs bērns, lai ir kāds, kam šo atstāt", es pirmo reizi Klintu neaizstāvēju, netaisnojos un nestātīju par to, ka man ir pasaulē labākais un gudrākais bērns, bet visi ārsti kļūdās. Es klusēju, jo biju padevusies. Arī vīram šīs sievietes teiktais iedzēla. Nākošajā rītā uzrakstījis atlūgumu šķietami izcili apmaksātā darbā, viņš lūdza, lai līdz vakaram atrodu biļetes  lidojumam, jo labākais veids Klintas attīstībai būs jauni iespaidi.

Klinta nerunā, nestaigā (1,5), tāpēc ceļot ar viņu baidījos, Klinta ēd tikai atevišķus produktus, tāpēc mums pat īsa iziešana no mājām nav pārāk bieža. Un Klinta ilgāk par 5 minūtēm nevar izturēt ratos, taču sver gandrīz 15kg, kas arī tēta stiprajām rokām brīžiem ir par daudz. Taču es tik ļoti vēlējos pārmaiņas, ka jau pēc stundas manā e-pastā bija lidojuma biļetes, viesnīcu rezervējuma apstiprinājumi un garš saraksts ar visu, ko jāpaspēj izdarīt, lai pēc nedaudz vairāk kā 10 dienām dotos ceļojumā. 

Tā kā šis bija Klintas pirmais ceļojums, zināju, ka nevēlos lidojumu, kas pārsniegtu 3,5h, nevēlējos pārsēšanos, tūristu pūļus vai svelmi, vien īstu pavasari un svaigu gaisu. 

Šobrīd skatoties uz Klintu, šķiet, ka viņai mūsu izvēle patīk. Lidmašīnā mana pasaulē labākā meita ieraudājās vien vienu reizi uz īsu mirkli, pārējā laikā guļot vai rātni sēžot klēpī. Tikusi mīkstā zālītē, viņa cītīgi centās piecelties un paiet dažus solīšus. 2, 3 solīši, bet mums sanāca, viņa tiešām gāja! Viņa skaļi smējās par putniem "čiv čiv", ķēra tēti pie rokas, lai varētu bradāt pa jūru, spiedzot katru reizi, kad vilnis nobučoja viņas pēdiņu. Mana meita staroja! Visos restorānos un kafejnīcās Klinta sniedza roku apkārtējiem, koķetēja ar cilvēkiem un bija pārsteidzoši atraisījusies jau kopš pirmās dienas, apburot apkārtējos, kas ik pa brīdim dāvināja viņai saldumus vai ābolus (saldumus gan Klinta neēd, bet āboli bija izcili). Klinta beidzot piekrita zemeņu ēšanai (vasarā tās viņai negaršoja nemaz), ķēra ziepju burbuļus, iemācījās sūkt no salmiņa ūdeni, ķēra papagaiļus zoodārza šovā, pagaršoja gardus ēdienus, no kuriem mazais puncītis nemaz nesāpēja:) Un naktīs meitiņa guļ 10h bez pamošanās un piena! 

Jā, viņa vēl aizvien nerunā un neiet vairāk par 3 solīšiem, taču viņa staro, kas šobrīd sniedz mums vairāk par rehabilitācijām un zālēm!