Alises podiņmācība turpinās.

Titulbildē redzama Alises  jaunā metode, kā jautrāk izskatās pasaule.

Izlasīju Ululla stāstu un attapos, ka man taču arī gribējās uzraktīt, kā klājas mums, jo praktiski divus mēnešus vieiem  bija iespēja sekot Alises gaitām un draudzībai ar podu.

Tagad meitai pēc pusmēneša paliks 1,6 g., mums viss notikās lieliski, ar sajūsmu stāstīju ka mums autiņus vairs nevajag, dzīvojam ar podu un biksēm vien.

Bet tad nu notika bet, ... daudzas mammas jau to noteikti to ir piedzīvojušas, jeb notika tas ka mazo pavedu dažas dienas uz bērnu dārzu, un uz tā rēķina bija uzlikts autiņš, protams ka auklīte lika viņu uz poda reizēm ar citiem bērniem, bet nu tas pods tur bija sauss, nu mazā vienkārši pārtrauca prasīties uz poda.

Tas notikās arī mājās,

Tā ka mēs nu atkal esam bēbītes, kas dzīvo ar autiņu, vai čurā biksēs tā ka tek vien, un tad meklē podu, kad vajag lielo darīšanu tad mamma vai māsa kaut kā novaktē, jo ir attiecīgas skaņas sadzirdamas.

Nu nekas, mācīsimies atkal no jauna draudzēties ar podiņu, protams ka tagad jau uz b/d sāksim iet regulāri, un tad nu viņai būs divas skolas vienlaicīgi, bet nu es ticu ka viņai tas izdosies, sākt atkal prasīties uz poda, ne tikai mājās, bet arī b/d, neskatoties uz to ka autiņš būs virsū, jo tur visur tie paklāji, un es i nevaru pieļaut domu , ka tur viņa ņems uz sačurās.

Naktīs viņa guļ gan bez autiņa, jo to laikā viņa nečurā gan, tad nu dupsis var izelpoties gan.

Lūk, tā mums klājas, ceru ka kāda cita mamma no tām kura tik jauki piedalījās konkursā, dalīsies ar savu stāstu kaut arī tas būs ne tik priecīgs kā mūsējais.