Sandra Lase: Tas, ko bērns redz TV ekrānā, viņu īpaši ietekmē

03. Sep 2012, 13:11

Cik ļoti bērnu ietekmē tas, ko viņš redz TV ekrānā? Vai bērns var kļūt vardarbīgs TV redzētā iespaidā? Par šiem jautājumiem Rīga Radio ēterā parunāt gatavi bija psiholoģe Sandra Lase un režisors, divu bērniņu tēvs Uģis Olte.

Cik ļoti bērnu ietekmē tas, ko viņš redz TV ekrānā?

Režisors Uģis Olte pauž atziņu: „Jebkas, ko tu redzi vai dzirdi, tevi ietekmē, jo tu to visu sevī kaut kādā veidā noglabā”.

Par to, ka TV fonā iet, viņš stāsta, ka tas ir diezgan briesmīgi, jo tiek iegūts fons, kas, gribot – negribot, klājas virsū, tādēļ šī iemesla dēļ man pašam mājās nav televizora.

„Savā ikdienā, arī bērniem, es filtrēju saturu, ko viņi redz TV, līdz ar to, tā ir paša sastādīta programma, ko redz bērns, nevis tas, ko kāds tavā vietā izlemj.” viņš dalās personīgajā pieredzē.

Savukārt, Māmiņu Kluba speciāliste Sandra Lase uzsver: „Tas, ko bērns redz TV, tas viņu īpaši ietekmē. Īpaši patīk tas atslēgas vārds – viņš sevī to noglabā. Bērns attīstās, attīstās viņa intelekts, attīstās viņa attieksme pret apkārtējo vidi, mūsu dzīvi. Viņam īstenībā arī ir ģenētiskā programma – iemācīties dzīvot, iemācīties uzvesties sabiedrībā, iemācīties uztvert sabiedrību bez jebkādiem likumiem, bez jebkādas ētikas, tāpēc bērns to visu saturu uztver nevērtējot. Viss, ko bērns redz, saglabājas viņa zemapziņā. Tas būs pamats, no kā viņš turpmāk dzīvos. Tāpēc bērniem ir īpaši svarīgi šķirot, to, ko viņiem ir vērts redzēt, un, ko nav.”

„Bērni neatšķir ilūziju pasauli, ko rada multfilmas, dators, planšetdators, no realitātes. Viņi līdzvērtīgi uztver šīs lietas un tāpēc viņi arī pēc tam var neapzināti rīkoties pilnīgi aplami dēļ tā, ko viņi ir redzējuši, uztverot to kā pieredzi, kas uz viņiem nav pārbaudīta," atklāj Sandra Lase.

Vai bērnu ietekmē TV redzētā vardarbība tik ļoti, ka viņš arī savā dzīvē vēlētos izturēties vardarbīgi?

”Ja tam ir pārāk liela piekļuve (vardarbībai TV – aut.), tad tas, iespējams, kaut kā arī iespaido bērna izturēšanos. Bet no otras puses – cik es redzu ar savu vecāko dēlu, viņš ir pēc dabas ļoti maigs un emocionāls, un viņš, īstenībā, kad viņš redz kaut kādu filmu, kur ir spēcīgs ļaunais dēls, viņš pārdzīvo līdzi, bet ar tā ļaunā sakāvi, viņš, iespējams kaut kādā veidā arī pats izdzīvo to. Es pieļauju, ja viņš to neredzētu, viņam tāpat tas būtu jāizdzīvo kaut kādā savādākā veidā. Tā ir sava veida sublimēšana: tu to redzi, tu to pārdzīvo. Pārdzīvojums ir noticis. Ja tu to nedabū, tu to atradīsi kaut kādā citādā veidā,” pārdomās dalās režisors Uģis Olte.

Māmiņu Kluba speciāliste Sandra Lase atzīst:„Sublimēšana – tas ir ļoti svarīgi un tas tiešām ir tas, kas darbojas, bet tai pat laikā bērniem dažreiz ir grūti izvērtēt sekas. Es pat neteiktu, ka skatoties vardarbību, bērni kļūst vardarbīgi, jo TV ir TV, bet neaizmirsīsim pamatu – ģimeni.

Un tieši tur arī tas pamats līdz tiem 3 gadiem tiek ielikts. Tālāk bērns vienkārši pilnveido komunikācijas iemaņas. Tāpēc, ja bērns redz tādu vieglprātīgu attieksmi pret vardarbību – „tur kaut kas notika, bet tas nav nekas, īstenībā” – tas var veidot viņam tādu pasaules tēlu, ka viņš arī var līdzīgi rīkoties un tam nebūs nekādas sekas nopietnas, tāpēc arī ir tā, ka bērni reidzēm neapzināti rīkojas – dara pāri, dara ļaunu arī citiem – bērniem, draugiem.”