Piedzīvotais 2-3 gadu vecumā un ieguvumi!

Šodien gribu pastāstīt, kādā pasaulē dzīvo 2-3 gadus vecie mazuļi un no kā ir atkarīga vecāku un bērnu veiksmīga sadarbība un līdzāspastāvēšana.

Psiholoģe un māmiņa Baiba Griščuka

1)  Kādas ir bērna attiecības ar priekšmetu pasauli jeb spēlēm un rotaļām.

Tas nozīmē, ka šajā vecumā ir attīstījusies spēja pašam sākt ēst ar karoti, padzerties no krūzītes noturēt zīmuli, rakt zemi ar lāpstiņu u.c.  2-3 gadus vecs bērns sāk spēlēt vienkāršas spēles, atdarinot to ko viņš redz mājās un bērnudārzā – liek gulēt lelles klāj galdu, apskata zobus, brauc ar mašīnu u.c. Šajā vecumā, šīs spēles un pieaugušo atdarināšana ir tās sēkliņas, kuras tiek iesētas priekš 5. gadnieku vecuma, kurā lielu daļa bērnu dzīves aizņem lomu spēles, kas, protams ,veicina bērnu sociālo lomu apgūšanu un līdz ar to arī sociālo prasmju apgūšanu.

2) Kā attīstās bērna attiecības ar apkārtējiem cilvēkiem.

Šeit tiek domātas bērnu attiecības ar pieaugušajiem, kas veidojas savstarpēji  sadarbojoties. Tas ko bērns šajā vecumā vēlas no pieaugušā ir kopā darbošanās (spēlēt spēli, dziedāt, krāmēt klučus u.c.), tātad svarīga ir pieaugušā līdzdarbošanās bērna rotaļās un spēlēs. Spēlēšanās brīdī bērns vienlaicīgi no pieaugušā saņem gan uzmanību, gan labsirdību, gan sadarbību un šī trīsvienība arī raksturo to, ko tad bērns sagaida no pieaugušā šajā vecumā. Šajā vecumā bērnam vairs nepietiek ar pamat vajadzību apmierināšanu, bet ir radusies arī nepieciešamība pēc spēļu biedra. No sākuma pieaugušais kopā darbojoties ar bērnu tam stāsta, rāda un patiesi velta laiku dažādām nodarbēm, bet ar laiku šīs nodarbes pārņem pats bērns un kļūst patstāvīgs, tā iemācoties darīt pats. Tas arī nozīmē to, ka pieaugušais kļūst par tādu kā objektu, kuru atdarina, bet vienlaikus arī par tādu, kas ir galvenais bērna sasniegumu vērtētājs.  Tāpēc tas ko saka pieaugušais par 2-3. gadus vecu bērnu arī veido viņa priekšstatus par sevi.

3) Vērojot, kā veidojas un mainās bērna attieksme pret priekšmetu pasauli un pret pieaugušo, mainās arī tas kā bērns attiecas pret sevi.

No sākuma rodas jautājums! Kā bērns var zināt kas viņš ir? Ko viņš var izdarīt pats? Domājams, ka šī bērna sapratne par to kāds viņš ir, nāk tikai no pieredzes. Bērna individuālās pieredzes un pieredze, ko bērns iegūst saskaroties ar citiem bērniem un pieaugušajiem. Saskarsmē ar citiem cilvēkiem bērns iegūst pieredzi par cita cilvēka uzvedību, attieksmēm, izpausmēm – un caur to visu viņš iepazīst arī sevi, tā saskaroties skatoties it kā spogulī. Tas ko bērns šādā saskarsmē ar pieaugušajiem uzzina ir tas: Vai viņu mīl?, Vai viņš ir svarīgs?  Lai bērns psihiski labi attīstītos bērnam ir nepieciešams pārdzīvot to, ka viņš citiem ir nozīmīgs. To bērns uzzina sadzirdot ko par viņu saka vecāki, kā viņu tur rokās, kā ar viņu sarunājas, cik daudz laika viņam velta u.c.. Nu, protams, tas arī ir bērna attīstība pamatā un rada drošības sajūtu, kura ir nepieciešama, lai bērns varētu pilnvērtīgi iepazīt pasauli.

Pienāk brīdis, kad bērns sāk apzināties pats sevi ( mans, es, komentē savas darbības, spēj saprast cita cilvēka emocionālo stāvokli – samīļo, iedod buču; atpazīst savu dzimumu; bērns sevi atpazīst spogulī un bildēs;)

Tad kad bērns sevi apzinās varam sākt runāt par bērna pašvērtējumu, kas šajā vecumā  ir ļoti cieši saistīts ar to kā pieaugušais vērtē bērnu, kā veiksminieku, vai tūļu u.c.

Protams, nevar jau aizmirst arī attiecības ar vienaudžiem, kurās bērns ap 2. gadu vecumu sāk ar vien vairāk vērot savus vienaudžus un to fiziskos dotumus, izdarot secinājumus par to, kas viņiem ir kopīgs un no tā bērniem izveidojas priekšstats par savu fizisko ķermeni, ar ko tad viņi ir līdzīgi un atšķirīgi. Divu gadu vecumā bērniem savā starpā vairāk ir tāds kā objektu attiecības, tas nozīmē, ka viņi viens otru aiztiek, tausta, grūsta, uzkāpj viņiem, bet to emocionālajai reakcijai viņi vel nepiegriež tādu vērību, bet savukārt tas bērns, uz kura ir kāds uzgrūdies izrādīs lielu neapmierinātību vai mēģinās atdarīt ar to pašu. Divu gadu vecumā bērni negatīvas reakcijas attiecībā uz vienaudžiem izmanto daudz biežāk, nekā pozitīvas reakcija. Tādēļ arī bieži rodas jautājumi par kodējiem, sitējiem un vel dažādu izpausmju īpašniekiem.

Bet jau trīs gadu vecumā bērni labprāt spēlējas kopā, danco, lec, skrien, kutina viens otru un smejas. Viņi vairs necenšas izvairīties viens no otra un otru bērnu neuztver par rotaļlietu, bet jau par spēļu biedru ar kuru kopā var priecāties un spēlēties un pieņem otra bērna iniciatīvu. Šajā vecumā bērni darbojoties kopā viens otrā attīsta un atklāj ar vien jaunas īpašības un talantus, kā arī attīsta radošumu un gūst viens no otra ļoti daudz pozitīvu emociju.

Esam pietuvojušies trīs gadu vecumam, kas ir ļoti nozīmīgs periods bērna dzīvē un parasti vecāki šo vecumu sauc par problēmu un pārbaudījumu laiku. Laikam jau ne tikai vecākiem šajā vecumā ir sastopamas grūtības, jo arī bērni diezgan grūti pārdzīvo šo vecuma periodu, kurā nākas daudz strīdēties, mazāk „klausīt” to ko saka pieaugušie.

Ar kādām pārmaiņām saskaras bērns šajā vecumā?

Tas ir pavisam īss laika periods, kad bērnam ir ļoti ātri un strauji jāmaina kādi jau esoši stereotipi, attieksme pret apkārtējiem cilvēkiem, notikumiem un sevi. Ir jāatrod sava vieta šajā lielajā pasaulē un jāsāk tā ieņemt. Šīs lielās pārmaiņas ir par iemeslu tam, ka parādās nestabilas rakstura iezīmes un  emocionālais jūtīgums pret visu to ko saka, dara pieaugušais.

Līdz šim vecumam pieaugušajiem un bērniem nav krasu vēlmju atšķirību, bet ja ir tad diezgan veikli ar kādu interesantu priekšmetu to var novērst. Bet  no 2,5-3 gadu vecumam, kad bērnam parādās savas vēlmes, kas viennozīmīgi nesaskan ar pieaugušo vēlmēm, kas parasti ir ļoti noturīgas, nenovēršamas un sākas ar vārdiem „es gribu...”.  Līdz ar to varētu teikt, ka parādās tāds kā negatīvisms. Bet tas viss nerodas ar domu ieriebt vai spītēt pieaugušajiem, bet rodas ar domu uzsvērt savu „Es” un atrast savu viedokli.

Otra īpašība, kura aizņem daudz vietas šajā vecumā ir spītība, kas nav tas pats kas neatlaidība un to vajadzētu atšķirt. Tie atšķiras ar to, ka ja bērns prasa kādu konkrētu lietu un dara to neatlaidīgi, tad tā nav spītība, bet ja bērns saka, ka:  „Tev tas jādara tāpēc, ka es to gribu”, tad tā jau ir spītība, jo nav pamatojuma kāpēc.  Bērns bieži vien pats nezina kāpēc viņš ko vēlas, bet lai varētu iemācīties saprast savas vēlmes, no sākuma ir kaut kas jāgrib varbūt pat nezinot kāpēc. Trešā īpašība ir visa noliegšana un īpaši visa tā, ko viņš kādreiz darīja bez grūtībām, viņš protestē pret visu, kas kādreiz bija pieņemts. Ceturtā īpašība ir tā, ka bērns pilnīgi visu vēlas darīt pats, īpaši to, ko  vel īsti nemāk . Tādas retāk sastopamas īpašības ir tāds kā bērna agresivitāte un nerimstoša konfliktēšana;.  Vai arī, tāda situācijas, kas biežāk ir sastopamam ģimenēs, kurās ir vienīgais bērns. Bērns vēlas lai īstenotu visas viņa vēlmes un pie mazākā iemesla metas zemē un sit galvu pret grīdu, taisa histērijas un izplūst asarās.

Ko nenovērtējamu bērns iegūst šajā vecumā?

Tas ko bērni šajā vecumā dara ir paši ar saviem spēkiem dažādi manipulējot meklē jaunas metodes un variantus kā viņi paši var tikt galā ar šīm radušām situācijām. Līdz ar to šis ir tas vecums, kurā bērniem ir radusies iespēja mācīties būt mērķtiecīgiem, pacietīgiem un neatlaidīgiem. Bērni arī vēlas, ka viņu neatlaidība un centība tiktu novērtēta no pieaugušo puses. Ja kā pieaugušie spēsim novērtēt un cienīt bērna neatlaidību, kas vairāk izpaužas kā spīts vai konfliktēšana, tad bērns iemācīsies cienīt gan sevi, gan citus. Nu redzat cik daudz svarīgu dzīves prasmju apgūst mūsu mazulis šajā grūtajā dzīves periodā.

Rekomendācijas vecākiem:

1.  Nodrošiniet savam divgadniekam dažnedažādas aktivitātes, spēles ar dažādiem priekšmetiem un šīs spēles spēlējat kopā sadarbojoties un mācot spēlēties. Kad bērns šīs spēles ir apguvis, viņš sāk izrādīt iniciatīvu un pats to dara bez pieaugušā palīdzību, cenšaties nedarīt neko tādu bērna vietā, ko tas jau ir apguvis, bet atbalstiet un izrādiet cieņu iniciatīvai.

2. Svarīgi ir atbalstīt bērna centienus atdarināt pieaugušo, to var darīt atbalstot bērna vēlmi darīt to pašu, ko dara pieaugušie (mazgāt traukus, slaucīt, rakt utt.)pirms tam parādot kā tad īsti ir jādara tas interesējošais darbiņš.  Ar tik pat lielu interesi būtu jāpalīdz bērnam spoguļoties arī tādās jomās kā pašapkalpošanās iemaņas, jo tieši šis ir īstais vecums, kad to var iemācīt bērnam vienkārši kopā spēlējoties, tas, kas no vecākiem tiek prasīts ir pacietība.

3.  Paslavējiet savu mazuli par panākumiem! Ja kas neizdodas, tad vienkārši uzmundriniet un palīdziet, nevis kritizējiet un lamājiet. Bet vienlaicīgi atceraties, ka uzslavai ir jābūt pelnītai un pamatotai – uzslavai ir jābūt tādai spilgtākai un emocionālākai, bet kritikai īsākai, paskaidrojošākai. Tā palīdzot bērnam jūs iemācat, ka kritikai nav pazemojošs raksturs, bet gan vairāk pamācošs un izglītojošs .

Baiba Griščuka

Lasi Baibas blogus arī šeit!