Kur rodas bērnu kompleksi?

Tiek uzskatīts, ka visa mūsu psihe un viss, kas dara mūs neatkārtojamus, kas dara mūs par personībām – tiek radīts bērnībā. Bērnībā, tātad, rodas arī mūsu kompleksi. Vairāk stāsta psiholoģe Diāna Zande.

Bērniem ir ļoti svarīgi, ko par viņiem saka apkārtējie: vai runā labu, vai sliktu. Un visu tie uztver diezgan nopietni.

Bērniem kompleksi ir faktors, kas bremzē viņu attīstību. Protams, ar gadiem tie, iespējams iemācīs savus kompleksus strādāt pašu labā un padarīs tos par savas attīstības dzinuli, bet, diez vai, tajā ir kas pozitīvs. Tikai paša pilnvērtības sajūta ļauj produktīvi strādāt.

Kad bērns neprot pats sevi novērtēt, svarīgākais viņiem ir vecāku novērtējums, vecāku domas par viņiem. Kā zināms, lielāko negativitātes devu mēs tieši izgāžam uz saviem tuvajiem, kas ir pats sāpīgākais bērniem.

Tā, piemēram, vienā ģimenē tēvs regulāri draudēja bērniem, ka, ja viņi slikti uzvedīsies (slikti, šajā gadījumā – tēvam ne pa prātam), viņu mamma nomirs. Bērni dzīvoja ar domu par to, ka viņi ir slikti un naktīs gāja pat klausīties, vai mamma elpo. Pietam, tā viņi naktīs negulēja līdz apmēram 14 gadu vecumam. Šis piemērs, protams, ir šausmīgs, bet tā būtība pasaka priekšā jau – ko noteikti nevajadzētu izmantot kā draudu bērnu audzināšanā.

Paradokss ir tajā, ka arī par to šad un tad bērni dabūja pērienu no tēva (naktīs redz, neguļ un staigā apkārt..), kas bērnos radīja vēl lielākas bailes. Bailes atzīt, kāpēc viņi neguļ.

"Kompleksus uztiepjam mēs, vecāki, kad bērnam stāstām, cik viņš ir slikts, kā viņš ir apnicis, kā neprot uzvesties," stāsta psiholoģe.

Dabīgi, ka bērns sāk justies kā lieks, ne tikai ģimenē, bet arī apkārtējā pasaulē, un tā, lūk dzimst kompleksi. Bērniem nav svarīgāku cilvēku pasaulē par vecākiem, un, kad šie svarīgie cilvēki saka, ka bērns ir tāds slikts un apnicis viņiem, bērns to uztver kā traģēdiju. Kad bērnu rājat, rājat viņu par kādu viņa rīcību, tieši par rīcību, nevis par to, ka viņš vispār kā cilvēks ir slikts.

Nākošā vieta, kurā dzimst bērnu kompleksi, ir skola. Skaidrs, ka nav vairs tie laiki, kad jāuzskata bija, ka skolotājam ir taisnība tā iemesla vien dēļ, ka viņš ir vecāks par bērniem.

Cik gan daudz nav dzirdēts, ka skolotājs atļaujas bērniem teikt, ka viņi „pagaidām ir vien nulles”.. Kas bērnos dzīvo pēc tāda „pedagoga”?  Skaidrs, ka viņiem var rasties mazvērtības komplekss, kas izpaužas kā sevis noniecināšana un neticība saviem spēkiem.

Te nu vecākiem ir svarīgi paskaidrot bērnam, ka arī skolotājs ir cilvēks, un var kļūdīties. Un daudz ko viņš saka, nevis tāpēc, ka bērns ir slikts, bet tāpēc, ka pats ir noguris, un reizēm varbūt ar dzīvi neapmierināts.

Tā kā, nav vērts visu ņemt nopietni, svarīgi ir bērnam parādīt, lieku reizi atgādināt – viņš ir labs, un nav svarīgi, ka šad un tad citi tā nedomā. Ar tādu sajūtu bērnam ir arī jādzīvo, jo tieši tad nekādi kompleksi viņam draudēt nevar.

Mīliet savus bērnus no visas sirds!

Kā Tu domā, vai Tavam bērnam ir kādi kompleksi?