Mazuļa ienākšana ģimenē, vecākajam bērnam nereti ir traumējoša. Kāda ir tipiskākā bērna reakcija, piedzimstot brālītim vai māsiņai, jautājām Māmiņu Kluba ekspertei, psiholoģei Diānai Zandei.
„Vecāki samērā bieži uzdod jautājumu par to, kā otrā bērniņa ienākšanu ģimenē padarīt pēc iespējas maigāku, saudzīgāku un mazāk traumējošu vecākajam bērnam.
Atbilde uz šo jautājumu ir šāda: nākamā bērna piedzimšana nevar būt bez sāpīgas reakcijas! Tas vienkārši nav iespējams. Viss, ko vecāki var darīt, ir nākamā bērniņa ienākšanu ģimenē padarīt saudzīgāku, bet tajā pat laikā viņi nevar vecāko bērnu pasargāt no dzīves! Un dzīve ietver māsiņu, brālīti, zaudējumus un priekus. Tā, ka būs vien jāiedzīvojas!
Kā vecākais bērns izmainās?
Jo mazāks bērns, jo vairāk viņš mums pavēsta ar savu ķermeni. Arī lielāki bērni daudz runā ar ķermeni un tāpat tīņi par savām izjūtām šādi pastāsta ārkārtīgi daudz! Bieži vien vecākiem šķiet, ka viņš taču varētu pateikt, kā jūtas. Tomēr pusaudži visbiežāk atbild – „normāli” – un pārējo mums parāda ar savu ķermeni.
Tātad mazs bērns arī uz stresu reaģē ar ķermeni. Viena no tipiskajām reakcijām pirmsskolas vecuma bērniņiem ir regresija. Kad viņš nonāk stresa situācijā (un ģimenē gaidāmais brālītis vai māsiņa ir stresa situācija), viņš regresē. Bērns sāk uzvesties tā, it kā viņš būtu maziņais.
Tas gan nenotiek uzreiz, nākamajā dienā pēc dzemdībām, bet pēc laika. Sākumā, iespējams, vecākais brālītis ir sajūsmā par jaundzimušo un tad, vienā brīdī vecāki ievēro, ka viņš sāk šļupstēt, prasīt pudelīti vai krūti, rāpo, kaut gan vecākajam bērnam varbūt jau ir trīs gadi un čurā biksēs, lai gan viņš jau iet uz podiņa. Tātad kļūst pavisam mazs.
Kādēļ tā notiek?
Pirmā reakcija no vecāku puses nereti ir neizpratne par to, kas ar vecāko bērnu notiek, jo viņš taču tagad ir liels!
Patiesībā vecāki viņam to uzspiež un bērns saprot, ka lielam būt ir neizdevīgi, jo tad par viņu aizmirst – vecāki pievēršas mazajam. Tādēļ, lai sev pievērstu uzmanību (tas notiek neapzināti), bērnam šķiet, ka viņam jāuzvedas tāpat kā mazajam brālītim vai māsiņai. Vecākais bērns neapzināti nospriež, ka tad, ja viņš čurās gultā un sāks sūkt īkšķīti, tad viņu mīlēs tāpat kā mazo. Tātad patiesībā tas ir brēciens pēc palīdzības, pēc mīlestības un atbalsta, bērns it kā saka: „Man šobrīd ir grūti un es mēģinu pievērst sev vecāku uzmanību.””
Līva Zaksa, www.maminuklubs.lv