Diena: Vakcīnu jaunais kurss

Progress cilvēka bioloģijas izpratnē un medicīnā mums devis vairākus jaudīgus ieročus cīņā ar bīstamām slimībām. Viens no tiem ir vakcīnas — preparāti, kas profilaktiski «iemāca» organismu pretoties infekcijām, neizraisot saslimšanu. Jau kopš pirmajām baku potēm XVIII gadsimta beigās mediķu spēcīgākais arguments par labu vakcinācijai ir bijusi statistika. Ikviena sekmīga vakcīna jūtami samazinājusi sasirgušo skaitu un arī novērsusi epidēmijas. Dažos gadījumos, piemēram, kad iekodis ar trakumsērgu slims dzīvnieks, savlaicīga vakcinēšanās ir vienīgais līdzeklis, lai izvairītos no nāves. Arī nākotnes ainu imunologi zīmē optimistisku. Viņu iecerēs ir gan profilaktiskās vakcīnas pret HIV un malāriju, gan ārstnieciskās vakcīnas, kuras palīdzēs saslimšanas gadījumā.

Spēs ārstēt pat vēzi

Zināšanas par dažādu mikroorganismu uzbūvi un cilvēka imunitātes mehānismiem ir būtiski pilnveidojušās, un ārsti var ar pārliecību apgalvot, ka zina, kā vakcīnas darbojas. Sākotnējā metode — ievadīt organismā novājinātu infekcijas ierosinātāju, izraisot saslimšanu vieglā formā un tai sekojošu imunitāti, — laika gaitā daudzkārt pilnveidota. Tagad dažkārt pietiek «iepazīstināt» imūnšūnas tikai ar slimību izraisītāju fragmentiem vai izstrādātajām indēm niecīgā daudzumā, lai organisms jau prastu sagatavoties slimības apkarošanai. Tādējādi tiek novērsts risks, ka infekciju izraisa vakcīna. Nākotnē mediķi sapņo par vakcīnām, kas ļautu arī ārstēt jau sākušos slimību.

Pagājušajā gadā ASV ziņoja par pasaulē pirmo terapeitisko pretvēža vakcīnu, kas spēj palīdzēt ar prostatas audzēju saslimušiem vīriešiem. Tā radīta, paņemot slimnieka imūnšūnas un laboratorijas apstākļos «iemācot» tām pazīt vēža šūnas. Pēc tam imūnšūnas ievada atpakaļ organismā un tās dodas cīņā pret audzēju. Vakcīna gan nespēj pilnībā uzveikt slimību, taču pagarina pacientu mūžu. Cita amerikāņu pētnieku grupa cer drīzumā iegūt ārstniecisku vakcīnu pret krūts vēzi. Ideālais mērķis būtu sasniegt stāvokli, kad paša organisma aizsardzības mehānismi spēj iznīcināt audzēju, bet līdz tam vēl ejams tāls ceļš.

2009.gadā pētnieki ziņoja arī par pirmo efektīvo profilaktisko HIV vakcīnu, kas par trešdaļu samazina risku vēlāk mūžā saslimt ar šo bīstamo vīrusu infekciju. Vienlaikus tiek meklēti imūnsistēmas stimulētāji jeb adjuvanti, kas rosinātu imūnšūnas intensīvāk uzbrukt organisma ienaidniekiem.

Jāizmanto saprātīgi

Ja gaidāmi tik nozīmīgi atklājumi, rodas jautājums, kāpēc daudzi cilvēki uz vakcīnām sākuši raudzīties piesardzīgāk. Vai runa ir tikai par tumsonību un vilšanos tehnoloģiju pro­gresā, vai arī skepsei ir racionāls pamats?

Jāņem vērā, ka sabiedrības attieksmes maiņu pret zinātnes un tehnoloģiju sasniegumiem var salīdzināt ar iemīlēšanos — sākotnējo nedrošību un piesardzību nereti nomaina nekritiska sajūsma un idealizācija. Pēc kāda laika tiek pamanītas arī pielūgsmes objekta ēnas puses, un seko atsalums. Tad jāliek lietā veselais saprāts un jāizvērtē visas priekšrocības un trūkumi.

Piemēram, no citas puses uz vakcīnām liek paraudzīties pētnieku iegūtās zināšanas par imūnsistēmu. Jauno vakcīnu izstrādē pētniekiem jāuzmanās no pārāk izteiktas imūnsistēmas aktivizēšanas, it īpaši, ja runa ir par tās stimulētājiem. Mūsu pasaules daļā palielinās autoimūno saslimšanu skaits, pie kurām pieder arī alerģijas. Noteiktos gadījumos paša organisma imūnšūnas sāk uzbrukt veselām šūnām, maldīgi noturot tās par inficētām. Ja imūnšūnu «apmācībā» pieļauta kļūda, tās var vērsties pret savu īpašnieku.

Problēma ir arī tā, ka daudzas vakcīnas jāsaņem jau zīdaiņa vecumā, lai pasargātu bērnu no saslimšanām pirmajos dzīves gados. Ņemot vērā, ka vakcīnu skaits arvien pieaug, mazuļa imūnsistēmai tā ir liela slodze, kas atsaucas arī uz viņa pašsajūtu. Tā ir laba augsne aizdomām par lielo farmācijas firmu interešu īstenošanu, nerēķinoties ar blakusefektiem. Pēc visa spriežot, nākotnes medicīnai būs jādomā par esošo vakcīnu iespējami saprātīgāku izmantošanu.

No Indijas līdz angļu govīm

Par tādām problēmām gan nebija jāuztraucas angļu ārstam Edvardam Dženeram (1749–1823), kuru dēvē par vakcīnu tēvu. Laikā, kad viena no izplatītākajām un bīstamākajām infekcijām bija bakas, viņš pamanīja saikni starp tām un vieglu saslimšanu, ko lauku sievietes reizēm ieguva, slaucot govis. Dženera pacientes, kuras savulaik bija sadziedējušas nelielo «govs baku» augonīti uz rokas, epidēmijas laikā nesaslima. Lauku ārsta galvā dzima ideja, ko daudzi viņa laika mediķi uzskatīja par šarlatānisku. «Govs baku» pūslītī uzkrājušos šķidrumu viņš ievadīja zem ādas saviem pacientiem cerībā, ka tie tādējādi tiks pasargāti no īstajām bakām.

Taču ne Dženera ideja, ne visai miglainie priekšstati par imunitātes veidošanos nebija gluži jauni. Faktu, ka ar dažām infekcijām cilvēki slimo tikai vienreiz mūžā un pēc tam viņiem tās vairs nepielīp, ārsti bija pamanījuši jau daudzus gadsimtus iepriekš. Vairākus gadu desmitus pirms Dženera daži angļu aristokrāti no Indijas bija pārveduši tur izmantotu ārstniecības metodi — baku slimnieka ādas pūslīšu šķidruma ievadīšanu veselam cilvēkam. Metode, ko dēvēja par inokulāciju, bija gana bīstama, daļa šādi apstrādātu pacientu smagi saslima un nomira. Savukārt Dženera piedāvātais paņēmiens bija tiem laikiem pat ļoti drošs un efektīvs.

Tiesa, angļu ārsta radītās baku potes ne visur uzņēma atplestām rokām. Tās sadūrās ar pretestību arī Latvijā. Ne velti baku potēšanas propagandai veltīta pirmā oriģinālluga latviešu valodā — Apriķu mācītāja Kārļa Got­harda Elferfelda 1804.gadā sarakstītā Tā dzimšanas diena. Luga beidzas ar skarbu didaktiku — ģimene, kas vakcinējusi savu bērnu pret bakām, priecīgi svin viņa dzimšanas dienu, savukārt baku potēšanas pretinieku saime raud pie sava mazuļa zārciņa.

Jaunu grūdienu vakcīnu meklēšanai deva franču zinātnieka Luija Pastēra (1822–1895) atziņa, ka infekcijas slimību izraisītāji meklējami starp sīkbūtnēm. Sērgas, kuru izcelsmi agrāk saistīja ar sliktu gaisa sastāvu un slimnieku izdalītām indēm, tagad tika pasludinātas par dažādu dzīvības formu cīņu. Ievadot cilvēkā novājinātu ienaidnieku, to ir iespējams viegli uzveikt, savukārt organisms sagatavojas kaujai pret nopietnāku pretinieku.

Par vienu no lielākajiem sasniegumiem medicīnas vēsturē kļuva poliomielīta vakcīnas izstrāde 20.gadsimta 50.gados. Slimība, kas daudziem bērniem atņēma dzīvību, bet vēl lielāku daļu padarīja par invalīdiem, tika izskausta daudzās valstīs. Savukārt bakas mediķi jau uzskata par pasaulē pilnīgi iznīdētu sērgu. Ja tām XXI gad­simtā sekos arī citas nāvējošas infekcijas, mērķis būs sasniegts.

**

Fakti par vakcināciju Latvijā

PAGĀTNĒ

Vakcinācija pret bakām Latvijas teritorijā notikusi jau kopš XIX gadsimta sākuma. Bērni turpināja saņemt baku potes līdz 1986.gadam, kad šo bīstamo slimību atzina par izskaustu visā pasaulē.

PAŠLAIK

Pašlaik valsts apstiprinātajā bērnu vakcinācijas kalendārā iekļautas vakcīnas pret 13 slimībām.

Jau vairāk nekā 70 gadu notiek vakcinācija pret difteriju un tuberkulozi, vēlāk pievienojušās arī vakcīnas pret poliomielītu, garo klepu, stingumkrampjiem, masalām, vīrushepatītu B un vairākām citām slimībām. Pagājušajā gadā sarakstu papildinājusi vakcīna meitenēm pret cilvēka papilomas vīrusa infekciju, ko uzskata par vienu no galvenajiem dzemdes kakla vēža izraisītājiem. No slimībām, pret kurām iespējams saņemt vakcīnu, vēl jāmin ērču encefalīts, trakumsērga, meningokoku infekcija, vīrushepatīts A un gripa. Savukārt pirms došanās uz vairākām eksotiskām tropu zemēm jāsapotējas pret dzelteno drudzi, holeru, vēdertīfu un, iespējams, vēl dažām bīstamām slimībām.

TUVĀKAJĀ NĀKOTNĒ

Jau šogad bērnu vakcinācijas kalendārā bija plānots iekļaut vakcīnu pret izplatīto rotavīrusu infekciju.

Tomēr Veselības ministrija to nolēma atlikt uz 2014.gadu.

Vents Zvaigzne
Diena (Sestdiena