Astoņus gadus vecs bērns ir ļoti raudulīgs. Kāpēc tā?

Kādai māmiņai nav vienaldzīga viņas māsas attieksme pret pašas bērnu, viņu uztrauc tas, ka bērnam ir maz interešu, nav draugu, kā arī - viņš ir ļoti raudulīgs, lai gan ir jau 8 gadus vecs. Ko par to saka psiholoģe Diāna Zande?

JAUTĀJUMS

Māsasdēlam ir 8 gadi un viņš nepārtraukti raud par visu. Ēst normāli vinš neēd, jo pa dienu pieēdās saldumus un tad, kad ir vakariņu laiks, viņš pasaka, ka neēdīs, jo negribot, tad, protams, viņam sakam, ka ir jāpaēd normāli, nevis jādzīvo no saldumiem, bet tad viņš sāk raudāt un viņa māmiņa pasaka: "nu labi, ja nevari apēst tad neēd", bet tas atkārtojas diendienā. Māsai pat neienāk prātā noslēpt saldumus, lai vismaz vienreiz dienā viņš paēstu normālu pārtiku. Viņa viņu neierobežo un pārsvarā piekāpjas.

Tāpat ir arī ar citām lietām: puika neklausa, bet viņam pat netiek izteikts aizrādījums par nejauko uzvedību. Ārā viņš iet reti - labi, ja 3x mēnesī. Draugu viņam nav. Visu dienu viņš skatās TV. Mācīties viņš negrib, kolīdz kaut kas jāsāk domāt, tā viņš sāk raudāt, ka nezinot un skrien uz savu istabu. 

Viņš raud par to, ka jāēd brokastis, par to, ka pēc skolas jāpārģērbjas, par visu. Viņš ir vienīgais bērns ģimenē.

Dzīvojam kopā, tādēļ ar katru dienu ir ar vien grūtāk noraudzīties, kā viņš nosēžot pie TV pazaudē visu savu bērnību, kā viņam nekas neinteresē un arī māte izvēlās labāk kopā paskatīties multenes, kā iziet ārā pastaigāties tur kur ir citi bērni. 

Lasīju, ka šī vecuma bērniem esot grūti, jo viņi it kā ieiet pusaudžu vecumā, sākas jauns posms dzīvē. Bet visi bērni taču tādi nav. 
Turklāt viņš vienmēr dabū visu, ko grib, jo mamma to pieļauj.

Atbild psiholoģe Diāna Zande:

Ģimenē izveidojusies un tiek uzturēta situācija, kurā bērnam nav robežu un viņš no tā cieš. Nezinu, kādēļ māmiņas māsa savu bērnu audzina visatļautībā (neminat, vai puikam ir tētis...), bet šāda audzināšanas stratēģija ilgā laikā var radīt nopietnas problēmas. No visatļautības bērni cieš un rezultātā var veidoties līdzīgi traucējumi kā tiem bērniem, kuri piedzīvo pārspīlētus ierobežojumus.

Tā nu ir, ka katra mamma pieņem lēmumu un izvēlas metodes, kā audzināt savu bērnu. un, kamēr viņa nelūdz palīdzību, viņai nevar palīdzēt ne labi domāti ieteikumi par pulciņiem, ne centieni pārveidot bērnu.

Respektīvi, es nevaru palīdzēt māmiņas māsai audzināt savu bērnu! Tas, ko māmiņa var darīt, ir nospraust skaidras robežas attiecībās ar puiku - izveidot norunu par to, kā "mēs te dzīvojam, lai mums visiem būtu labi". Jā, māmiņai šis bērns nav jāaudzina, bet, dzīvojot kopā, visi pieaugušie kaut kādā veidā tomēr iesaistās audzināšanā!

Starp citu, vai māmiņa nav domājusi ar draugu uzsākt dzīvot atsevišķi? Jo kopā dzīvojot, konfliktu situācijas ir neizbēgamas...

UZDOD SAVU JAUTĀJUMU PSIHOLOGAM!

Aicinām piedalīties pētījumā par sajūtām, kļūstot par vecākiem! 

Lai būtu iespējams veikt kvalitatīvu darbu, nepieciešams ļoti  liels skaits ģimeņu, kuras ir ar mieru piedalīties aptaujā, kura notiks trijos etapos – pirmais – grūtniecības trešajā trimestrī, otrais – 3 mēnešus, bet trešais – 6 mēnešus pēc dzemdībām. Aptaujas ir konfidenciālas, individuālie dati netiks izpausti, tie tiks analizēti tikai apkopotā veidā. Jūsu epasti netiks izmantoti nekādā citā veidā, kā tikai šī pētījuma anketu nosūtīšanai. Katra aptauja ietver vidēji 60 – 70 jautājumu, un atbildēt var 10 – 15 minūšu laikā. Ja Jūsu ģimene (ABI partneri) piekrītat piedalīties visos pētījuma etapos un šobrīd rit grūtniecības 3. trimestris, lūdzu, rakstiet man dizande@inbox.lv  , lai es Jums varētu nosūtīt 1. aptauju komplektu un pastāstīt par tālākajiem mūsu sadarbības soļiem.