Dūlas dienasgrāmata: jauns bērniņš ienācis pasaulē!

"Labdien, šodien ir mana dzimšanas diena!", tā vakar, 17:17 šai brīnumu pilnajai pasaulei pateica mana pirmā Māmiņu Klubā izdūlotās māmiņas meitenīte Gabriela, un tā, šodien jums saka mans jaunais blogs „Dūlas dienasgrāmata”.  Šajā  blogā dalīšos ar jums savā pieredzē, piedzīvotajos stāstos un notikumos. Rakstīšu  jums par sievišķību, par harmonisku grūtniecību, sevis palutināšanu un pozitīvu noskaņošanu.

Taču, tagad par īpašo vakardienu...

Manas priekšnojautas par to, ka tā diena izvērtīsies tik īpaša sākās jau iepriekšējā vakarā, kad arī es kā Dūla sakārtoju savu somu, pārskatīju savas grūtnieces dzemdību plānu un sarakstīju pēdējās atskaitēs par mūsu tikšanās reizēm un jutu, ka drīz mazulītei ir jānāk.

8.00 mani uzmodināja zvans ar teikumu –„Labrīt, no 4 –iem rītā man ir sākušās sāpītes, taču tādas savādas un neregulāras”. To, vai šī būs īstā diena, mēs vēl nezinājām, taču manā galvā par šīs dienas plāniem un darbiem , menedžments nostrādāja zibenīgi – ātri viss tika saplānots un vajadzības gadījumā pārplānots.

Sāpes krustos neatkāpās, taču citas arī neparādījās, tāpēc kopīgi izvēlējāmies ieiet dušā, staigāt pa māju, siltu vannu un sāpītes pārelpot . Lielāko dienas daļu konsultējāmies pa telefonu.

Pēcpusdienā, sazvanoties ar vecmāti, topošie vecāki nolēma doties uz Siguldas pusi, lai tomēr apskatītu kā tad process norit un kad tad meitiņa ir gaidāma. Pēc kāda laika uz Siguldu devos arī es.

Cik savāda vakar bija Sigulda – tik mierīga un rāma. Nekādas jezgas, nekādu daudzo cilvēku, ko parasti nākas redzēt brīvdienās un svētkos. Savukārt Siguldas daba pēc lietus, tā vien likās, ar savu varenību ieskauj un sargā šo svēto vietu, kur pasaulē nāk jaunas dzīvībiņas...

Mājās pavadītais laiks, vanna un mīļotais cilvēks blakus deva labus rezultātus – atbraucot uz Siguldu atvērums bija jau 8cm. Siguldas slimnīcā sekoja duša un pasēdēšana uz bumbas un ilgi gaidītā lielā vanna. Kura arī bija šī pāra izsapņotais bērniņa radīšanas veids - ūdens dzemdības.

Dzemdības bija skaistas un ļoti harmoniskas – acīm redzami pusi no grūtā darba uz sevi paņēma siltais ūdens. Mūsu četru vidū valdīja miers un sapratne no pus vārda. Māmiņa bija nosvērta un brīnišķīgi koncentrējās uz darāmo darbiņu. Tētis atbalstot  ar lielo mīlestību visu laiku bija līdzās un likās dažbrīd, bez vārdiem viņu starpā valdīja lieliska sapratne.

Pēc divu stundu kārtīga darbiņa Gabriela kā brīnumains pārsteigums izpeldēja šajā lielajā pasaulē!

„Viņa ir perfekta!” – bija jaunās māmiņas pirmie vārdi, apskatot savu mazulīti. Liela laime un prieka asaras pārņēma abus vecākus. Pirmā satikšanās bija ļoti aizkustinoša – mazā meitenīte ar lielu interesi pētīja savus vecākus, brīžiem savelkot lūpiņu pasūdzējās un padalījās  ar  viņiem par to kā viņai gāja, izejot šos garos dzemdību ceļus.

Pirmais emocionālais brīdis, vārdi, āda – āda kontakts gan ar māmiņu, gan ar tēti, pirmā barošana ir neatņemami emocionālās saiknes veidotāji.

Kad māmiņa bija apkopta un varēja pārcelties uz omulīgo ģimenes istabiņu, es palīdzēju jaunajai ģimenītei iekārtoties, paauklēju mazulīti, kamēr jaunie vecāki paēda vakariņas un tad, pieklusinātā gaismā,  Gabrielai guļot blakus savai māmiņai, mēs varējām mierīgi pārrunāt visu tikko piedzīvoto. Un šī man šķiet tikpat būtiska sievietes atbalstīšanas daļa, kā grūtniecības laikā un dzemdībās. Tās emocijas ir jāizrunā. Jaunajai māmiņai ir iespēja savas dzemdības apskatīt vēl no cita skatu punkta un pārrunāt to , par ko 9 mēnešus tika tik daudz kas sapņots.

Ir tik brīnumaini būt klāt mirklī, kad pasaulē nāk jauns bērniņš, kad vari ar kādu dalīt šo neaptveramo prieku, kad vari būt noderīgs un atbalstošs.

Kad vari būt līdzās... Tie ir svēti brīži.

Paldies jums par uzticību.

Kristīne