Šķiet, esmu gatava ģimenes pieaugumam- bet bailes nekur nav zudušas!

Jau gandrīz gadu neesmu  šeit neko rakstījusi..bet tagad ļoti gribēju padalīties ar emocijām,domām un arī bailēm,satraukumu!

Tieši pirms 1,6 gada es kļuvu par māmiņu superīgam dēliņam -Deividam!  Doma par otru mazuli mums abiem ar vīru parādijās ik pa laikam,bet tik pat ātri izzuda- jo nebiju īsti pārliecināta vai to tiešām vajag!

Jāsāk laikam ar to,ka man ir lielisks atbalsts un mūžīgais palīgs vīrs! Esam kopā jau no 15 gadu vecuma, tātad šobrīd jau gandrīz 6 gadus! Precējušies esam 2 gadus!  Abi ar mīļoto jau no dēliņa piedzimšanas runājām par to,ka gribam otru mazuli diezgan ātri,lai abu bērniņu gadu starpība nav liela! Tas būtu superīgi...  

Man tas viss šķiet lieliski! BET - ir viena lieta ,kas mani biedē visvairāk-DZEMDĪBAS!  Un šis ir tas notikums ,kas nu nekādi nav novēršams! 

Bieži aizdomājos par to,ka man laikam ir  dzemdību trauma, jo apkārtējās māmiņas arī  no tā baidijās u.t.t.,taču viņām šie iespaidi ātri pārgāja,un viņas to uztvēra pavisam citādi-  visas taču piedzemdē,kas tur tik traks??? Taču ar mani ir citādāk... Pat vārdiem aprakstīt nespēju cik mani tas biezē.. Ļoti ilgi nespēju tā teikt "atiet "  no iespaidiem...tas man šķita briesmīgi!  19 stundas -smagas,ar nelieliem sarežģījumiem,sāpīgas un briesmīgas stundas... Saprotu,ka tas nav normāli,bet man pat murgi rādījās par to,ka man atkal tas jādara - jādzemdē!!

Šobrīd,abi ar vīru sākam runāt par otru mazuli daudz nopietnāk! Precīzāk jau  esam nobrieduši tam un īstenojam sapni par meitiņu! Mana nostāja par dzemdībām sāk kļūt citādāka - varbūt otras dzemdības nemaz nebūs tik ilgas un smagas! Un jebkurā gadījumā - es taču dēliņu piedzemdēju un esmu sveika un vesela! 

 Tagad mani satrauc vien viena lieta - kā es tikšu galā ar diviem maziem bērniņiem kad vīrs būs ārzemēs... par dēlēna greizsirdību nesatraucos ,jo ticu ka spēšu sadalīt savu mīļumu uz abiem,un ar to problēmām būt nevajadzētu.. Patiesībā domāju ,ka man būs stipri vieglāk dēļ tā,ka Deivids sāks iet dārziņā,un es savu enerģiju pa dienu varēšu veltīt mazulītim- mierīgi iziet pastaigāties u.t.t.

Tādēļ ļoti gribēju dzirdēt  jūsu pieredzi,viedokli par tēmu - bērni ar mazu gadu starpību!

Kā jūs tikāt galā?

Kur atstājāt bērniņu kamēr bijāt slimnīcā/dzemdējāt..?

Kā bērns reaģēja uz  bēbīti kas ienācis viņa ģimenē?