19.04 18:15-20:45
Pieteikties
Brīvo vietu skaits: 1
Sveikas, māmiņas! Manai punča iemītniecei šodien jau 22 nedēļas. Tām, kas vēl nezina, jā - tiešām, mums gaidāma meitiņa, ja, protams, ārsts nav kļūdījies. Un vispār, tā tagad ir vēl viena lieta, no kā baidos - a ja nu kļūdījās un tomēr gaidāms puika, un tētis tā sacerējies..
Vispār, pēc tam, kad uzzinājām, ka gaidām meitiņu, vīrs ir kā samainīts. Lai gan viņš apgalvoja, ka viņam arī ir vienalga, kas piedzims, pēc viņa reakcijas skaidri bija redzams, ka viņš gaidīja tieši meitiņu. Acis visu pasaka pašas, smaids līdz ausīm. Glāsta puncīti un pie manis vēršas kā - "manas meitenes". Šķiet, ka viņš mazliet jūk prātā, kas gan notiks, kad mazā piedzims, un vēlāk ķersies viņam kaklā ar priecīgu skatienu, kas vēsta "tētis ir atnācis!". Nu nekas, lai jau priecājas, citādāk man dēliņš vienmēr bijis ļoti pieķēries.
Un tagad padalīšos ar jums, pastāstīšu, kā tad gājām uz USG. Es to gaidīju ļoti ilgi - divus mēnešus, un te nu tā diena bija klāt. Nolēmu, ka Maksimiliāns jau ir pietiekoši liels un visu saprot, un viņu uz tādām procedūrām var ņemt līdzi.
Visa ģimene uz USG gājām kopā - tas ir tik ļoti mīļi, bet tomēr jārēķinās, ka 4,5g vecs bērns nav īpaši gatavs uzvesties klusu visu laiku un bildīte ekrānā viņam ir kaut kas nesaprotams. Maksītis nevarēja saprast, kāpēc tik ilgi jāmēra bērniņam galviņu, kāpēc jāskatās iekšējie orgāni, viņš ar savām runām jau dakterei sāka apnikt, un tētis, kā vien varēja, mēģināja novērst viņa uzmanību. Paveicās, ka trāpījās ļoti labvēlīga un pacietīga daktere, kas sarunājās ar Maksīti un vienlaikus uzmanīgi pētīja ekrānā redzamo.
Man bija svarīgi, ka viņa apskata visus mazās orgānus - sirsniņu, smadzenes, roku un kāju pirkstiņus.. Viss kārtībā, paldies Dievam. Un Maksītis nevarēja nomierināties - nu pasaki, kas tur ir, pasaki.. Un daktere teica: "Tu pajautāji, un es tev atbildēšu - jums būs meitenīte!"
Un te es sāku raudāt un smieties vienlaicīi, vīrs izstiepj seju un vēlreiz pārjautā - tiešām meitiņa? Ārste parādīja mums tuvplānā dzimumorgānu un teica, ka meitiņa sēž ar dupsi uz leju, tad īsti labi nevarot visu saredzēt, bet viņa zinot - tā ir meitiņa. Un arī mēs neko no puisīša tur neredzējām.
Meitiņa iekārtojusies pagaidām ar galvu uz augšu un dupsi uz leju. Muguriņa labajā sānā, kājiņas - kreisajā. Un es, kā reiz, intuitīvi, sākusi biju gulēt uz labo sānu, kā liekot mazulīti uz muguriņas, un viņa visu nakti danco, vicinot kājiņas pa manu kreiso sānu.
Un vakar naktī atkal sarīkoja man diskotēku, spirinājās, spēra tik dziļi vēderā, likās, ka pat tā kā pa muguru. Ļoti baias sajūtas. Maksis man tā nespārdījās.
Pirms uzzināju mazuļa dzimumu, mēs nolēmām neapspriest mazuļa vārdiņu tēmu. Bet te sākās. Dēlam vārds jau bija, pat vairāki. Bet meitiņai tie, kas patika sākumā, visi dažādu iemeslu dēļ no saraksta tika izsvītroti.
Vīr atcerējās, ka plānošanas stadijā apspriedām, ka, ja būs gaidāma meitiņa, viņai vārdu dos viņš, ja dēls - es. Grib pats izvēlēties vārdu, bet viņa gaume ar manējo nesaskan. Viņam patīk izplatītāki krievu vārdi, man patīk retāki, internacionālāki. Un vēl man ir ļoti svarīgi, lai nebūtu nekādu asociāciju ar šo vārdu. Bet, ja izvēlas vārdu, ko nēsā tūkstošiem sieviešu un vairākas no tām ir pat pazīstamas, un, iespējams, nav tās patīkamākās personas, no asociācijām neizbēgt.
Tagad esmu satraukta, baidos, ka nevarēsim atrast to īsto vārdu, kas atbildīs visiem mūsu kritērijiem un patiks abiem. Vīrs ir pārliecināts, ka vārdiņu piemeklēsim, apsolīja to sagatavot atrādīt uz mūsu atvaļinājumu augusta beigās. Teica, ka tur, Bulgārijā pie Melnās jūras labāk domāsies. Es tā ceru, ka tā arī būs.
ōreiz mazulītes vārdu neapspriedīsim pirms laika ar radiem, draugiem, un arī Māmiņu Klubā. Visi, bez izņēmuma uzzinās, kā bērniņu sauc, pēc dzemdībām. Ceru uz jūsu sapratni.
Nu un es .. Es tikai augu un mainos. Bērna dzimšanas dienā mani nepazina mana bijusī skolniece, teica, ka Sabīne esot kādreiz citādāk izskatījusies, esot citādāka seja. Es pat nez kāpēc satraucos. Bērni taču nemelo, tātad - esmu jau tik resna, ka mani neatpazīst.
Gribētos krist depresijā, bet uzmundrināja mīļā vecmāmiņa. Pārsteidzot mani ar savu smaidu un sakāmo: "Sabīne, kāda tu grezna!". Lūk, tieši tā, kā Alika mūs akadēmijā mācīja, ka, ja tuvinieki tev tic, tad ar pašvērtējumu viss ir kārtībā. No sērijas - man vienalga, ko jūs tur domājat, jo mana vecmāmiņa saka, ka esmu īsta saulīte. Tā, ka redzēt mani šādā greznā, skaistā izskatā varēs vēl tikai 18 nedēļas, nepalaidiet garām savu iespēju :)
Vīrs, partizāns, zina, ka es jūtīgi attiecos pret aizrādījumiem par manu ārieni. Un atņem man pildītās pankūciņas, mīļi sakot, ka man meitiņa nav jāpārbaro. Un viņai tā patīk gardumi.. augļu un ogu gribēšana pārgājusi, tagad gribas tikai saldumus. Topā ir pildījumi, īpaši - vārītie. Var ēst pat ar karoti, kaut visu burciņu.. mmm.. Un pēc tam apguļos un jūtu, ka viņa tik priecīgi kustas man vēderā, droši vien sakot man, paldies.
Šodien tas arī viss, pagaidām.
Vēlu visām labu noskaņojumu. Ņemiet sevi un savus bērnus, baudiet ōdienu, jo tā vairs nekad neatkārtosies!
Jūsu meitenes: Sabīne un Punča iemītniece
cik jauks blogs.
mums uz pirmo USG bija un arī šonedēļ nāks līdzi "lielā" māsa. Šoreizīt tikai būšu gudrāka un paņemšu viņai līdzi kādas mantiņas, jo arī viņa nevarēja izturēt, bija ilgi jāgaida, jo daktere aizkavējās un tad vēl, kamēr izpētīja mazo.
jā, katru dienu un katru mirkli tiešām ir jābauda, jo tā, kā ir pašlik, nebūs vairs nekad!