Ko vēl pagūt izdarīt pēdējā mēnesī?

Pēc dienas sāksies mana grūtniecības 38.nedēļa - tātad finiša taisne un tikšanās ar mazulīti jau pavisam, pavisam drīz. Teikšu godīgi, bailes ir milzīgas. Tās nevar salīdzināt ar pirmo grūtniecību, kad bailes ir vairāk no nezināmā, šoreiz bailes ir no jau zināmā. Un, lai arī kopā ar dūlu cenšamies maksimāli iespēju robežās bailes kliedēt un mazināt, tās glūn aiz stūra un pūš karstu elpu pakausī. Lai neļautos bailēm, cenšos dienas aizpildīt turpinot īstenot dažādus projektus savā profesionālajā darbībā. Aizstāvībai varu teikt, ka strādāju attālināti freelance režīmā, un es tiešām mīlu to, ko daru. Darbu esmu varējusi savienot arī ar pirmās meitas audzināšanu (viņa neapmeklē bērnudārzu), jo laiku darbam plānoju pati. Tāpēc pagaidām neesmu gatava no tā atteikties. Tā nu manas dienas paiet - gan pastrādājot, gan aktīvi darbojoties ar meitu, gan sportojot, gan tiekoties ar draugiem un draudzenēm. Vēl pie visa arī cenšos atrast brīvus brīžus, lai pabeigtu ģimenes fotogrāmatu par 2018.gadu. Darbus dzenājot, esmu sapratusi, ka esmu ļooooti atlikusi līdz pēdējām dzemdību somas kārtošanu un mazulīša pūriņa gatavošanu. It kā visas lietas šķiet, ka bija sagādātas vai palikušas mantojumā no lielās māsas, taču nu sāk atklāties, ka  šis un tas tomēr trūkst, jo ir atdots vai nelietojamā stāvoklī. Viena no šādām pozīcijām ir rati, kuri, dīkstāvē stāvot, izrādās ir sapelējuši. Tāpat nav atrodama pārtināmā virsma. Arī gultas veļa mazajai sedziņai tomēr ir savu nokalpojusi un griķu pakaviņam pārvalks saplīsis. Darbu saraksts nevis sarūk, bet sāk pieaugt. Vēl arī jāpaspēj samazgāt un sagludināt no jauna sapirktās drēbītes, autiņi, paladziņi utt. Jūtos, kā tas draiskais un liderīgais siventiņš no pasakas "Trīs sivēntiņi un vilks", kurš visu vasaru bezrūpīgi trallināja un, pienākot ziemai, izmisis meklē glābiņu. Tā nu es miera vietā, kam it kā vajadzētu valdīt pēdējās grūtniecības nedēļās, cenšos samazināt "to do" listes apjomu. 

Taču tā kā fiziski jūtos tiešām labā formā, aktīvais ritms mani nenomoca. Jā, sāku just lielāku nogurumu un kāri pēc miega, tāpēc izmantoju iespēju no rītiem pagulēt ilgāk kā ierasts, reizēm pat līdz pusdesmitiem, kamēr meita nāk saukt uz brokastu gatavošanu. Viņa no rītiem ceļas ap astoņiem, bet ar sapratni izturas pret manu miegainību, ļauj man vēl pačučēt un pati tikmēr savā istabā klusi palasa grāmatu vai pakrāso. Tās rīta miega stundas man iedod dienai vajadzīgo enerģiju. 

Šajā pēdējā mēnesī arī jūtos gana varoša uz mājas uzkopšanas darbiem, mašīnas mazgāšanu un iztīrīšanu, patusēšanu vidusskolas salidojumā un visbeidzot arī pašrocīga pedikīra uztaisīšanai ar glauno un filigrāno franču lakojumu. Yes, I did it!