Kāpēc sāp, kad man jautā- Vai šis ir Tavs pirmais bērns?

Mans grūtniecības vēders jau ir pamanāms un, protams, ikdienā jāatbild jautājums, kad tad bērniņš nāks pasaulē, kas ir gaidāms un vai šis ir pirmais bērniņš.

Normāli jautājumi, ja vien zem tiem neslēptos vēl kas dziļāks.  Un vienmēr sev jautāju, ko par to domāju, kāds ir mans viedoklis, ko man vajadzētu stāstīt un ko nē. Varbūt vienkāršāk ir samelot.

Patiesībā šis nav mans pirmais bērns. Es biju stāvoklī 2013.gadā. noteiktajā dzemdību datumā es pamodos ar dzemdību sāpēm. Tā kā grūtniecība bija bez veselības problēmām, es priecājos, ka dzemdības ir sākušās. Mēs devāmies uz slimnīcu.

Tur mani izmeklēja un mani aizveda uz dzemdību nodaļu. Joprojām es uzskatīju,ka viss notiek tā, kā jānotiek, pārrunājām  manu iespējamo plānu, jo gribēju dabiskas dzemdības. Un tad es to pamanīju- noraizējušos skatienu no ārstu puses. Tās bija briesmīgākās stundas manā dzīvē.

Kad mazais bija nācis pasaulē, ārsts noteica, ka bērniņš nav dzīvs. Tas radīja manī apjukumu, jo kā gan tas ir iespējams.... tā noteikti ir kāda kļūda... bet tā bija patiesība.. puisītis nomira manī, kamēr vēl nebija piedzimis..

Rītā, kad pamodos no dzemdību sāpēm, zināju, ka mūsu dzīves mainīsies,bet ka tas notiks šādi, neviens nespēja iedomāties..

Es modos naktīs nevis, lai pabarotu bēbīti, bet no skumjām un sāpēm..

Es konsultējos nevis ar krūts barošanas speciālistiem, bet psihologiem, lai izsāpētu šo periodu.. Mēs atzīmējām nevis mēneša jubilejas, bet gan cik laika pagājis no zaudējuma mirkļa..

Apkārtējie mūs atbalstīja, bija līdzjūtīgi,bet kas patiesībā mūsos notika, neviens nesaprot.. mēs ilgojamies pēc mūsu bērniņa katru dienu. Arī tagad, kad zem sirds nēsāju otro..

Katra diena un nedēļa šajā gaidību laikā ir pilna ar bailēm un skumjām, jo mēs baidāmies, ka notiks tas pats. Mēs mēģinām nebaidīties un izbaudīt šo laiku,bet atskatoties pagātnē, tas ir grūti. Ikreiz, kad mazais kādu laiku nav kustējies, man ir bail,ka noticis ļaunākais un ar nepacietību gaidu nākamās kustības.

Kāpēc es visu šo sarakstu? Jo es zinu,ka apkārt mums ikdienā ir daudz ģimeņu,kuri pārdzīvojuši ko līdzīgu,bet nav nerunā par to,jo tas nav pieņemts sabiedrībā. Viņi nesaprot,kā atbildēt uz jautājumu par bērnu skatu ģimenē,lai neliktu jautātājam justies neērti.

Dievs mums neuzliek vairāk kā spējam nest- kāds ir teicis. Bet ticiet man, tas ir vājš mierinājums mirkļos,kad jāizdzīvo zaudējuma laiks..

Priecāšos,ja dalīsieties savās pārdomās,ja esat jutušas ko līdzīgu!