Kā piedzima Nikola..

Jau no grūtniecības sākuma vairāki cilvēki, ieskaitot ginekoloģi minēja, ka Nikola varētu būt Valentīndienas bēbītis, jo noliktais dzemdību datums bija 7.02.2020. Visu grūtniecību cerēju, ka bērniņš izvēlēsies citu datumu, jo tā doma, ka meita varētu dzimt 14.februārī man ne īpaši patika, visi to asociē ar Valentīndienu un uzskatīju, ka neviens tādā dienā neatcerētos par meitas dzimšanas dienu. Pienāca 9.februāris un sākās kontrakcijas, arvien sāpīgākas un arvien regulārākas, domāju, ka nu ir laiks doties uz Rīgas Dzemdību namu. Dzemdību namā pārbaudīja atvērumu, uz doto momentu tie bija 2cm, visas vecmātes kā viens teica:" Nuf Tu jau būsi dzemdētāja, dienas laikā piedzemdēsi" Tā nu es gaidīju, kad tas brīdis pienāks, bet vienā brīdī kontrakcijas apstājās, nešķita, ka tuvotos dzemdības. Mani aizsūtīja mājās, tā nu es nostaigāju vēl 6 dienas, kad beidzot 14.februāra naktī 2.43 pamodos no ļoti spēcīgas kontrakcijas, nedomāju neko, jo visu iepriekšējo dienu mocījos ar kontrakcijām tikai tās kontrakcijas bija ar 1 stundas starplaiku, reizēm 30 minūšu starplaiku, tad 45 minūšu starplaiku.. Un tā visu dienu. Tajā brīdī, kad pamodos, piecēlos sēdus un jutu, ka no manis sāk tecēt silts šķidrums, sākumā nesapratu, kas notiek, aizgāju uz tualeti un nomainīju ikdienas ieliknīti, aizgāju uz gultu un nodomāju, ka čučēšu saldi tālāk. Kā iegūlos gultā, tā uzreiz vēlviena tikpat sāpīga kontrakcija, atkal piecēlos sēdus un atkal no manis iztecēja silts šķidrums. Nu jau vīrs pamodās, teicu viņam, ka šķiet, ka augļūdeņi sāk tecēt. Sāku skaitīt savas kontrakcijas, tās bija ar 2 minūšu starplaiku. Sākām lēnām taisīties uz dzemdību namu ar cerību, ka šoreiz pa īstam. Neilgi pirms plkst.4.00 ieradāmies dzemdību namā, atvērums nu jau 4cm un jau plkst. 4.04. bijām dzemdību zālē. Kā jau ierasts, mani uzreiz uzlika uz toņiem un noturēja tur mani 3 stundas. Mazajai bija slikti sirdstoņi un viņa bija pārāk aktīva, tāpēc visas 3 stundas kontrakcijas nācās izciest guļot, bija ļoti grūti tās izelpot un atslābināties, es automātiski pat nedomājot sākoties kontrakcijai sāku kliegt, šķiet, ka piebļāvu visu dzemdību namu. Pulkstens 7.00 mani noņēma no toņiem un ļāva pastaigāt 20 minūtes, tās 20 minūtes bija daudz vieglāk izciest kontrakcijas, jo varēju stāvēt kājās vai sēdēt uz bumbas. 7:20 mani uzlika atkal uz toņiem, pārbaudīja atvērumu un tas bija 6 centimetri. tajā brīdī nodomāju, ka šādi jau visu dienu varēšu pavadīt mokās. Pulkstens 8.00 atnāca jauna vecmāte, vārdā Lelde Kanča, viņa man uzreiz pārbaudīja atvērumu un pa 40 minūtēm bija atvērušies vajadzīgie 10 centimetri, es jutos sabijusies, jo iepriekšējās pāris kontrakcijās jutu vajadzību spiest. Neilgi pēc 8:00 sākās spiešana, vecmāte mani ļoti atbalstīja un centās paskaidrot, kas būtu jādara labāk, jo spiešanas laikā es ļoti kliedzu, bet tas noteikti nepalīdzēja. Spiedu vīra roku, lai tikai nebūtu jākliedz, bet kliedziens pats nāca ārā. Sajūtas bija neaprakstāmas. Tajā momentā domāju, ka nekad dzīvē vairs neko šādu negribu izbaudīt. Tad nu 14.februārī, pulkstens 8:38 piedzima Nikola, momentā kā viņu uzlika man uz krūtīm, es sapratu, ka viss ir tā vērts, visas sāpes un viss lielais diskomforts grūtniecības laikā par ko es tik ļoti besījos. Te tev nu bija tas, ka negribu, lai piedzimst Valentīndienā, par spīti ņēma un piedzima. To arī tagad var redzēt, ka mazā ir spītniece :)