Gaidīju, gaidīju un sagaidīju - mans dzemdību stāsts

Sveikas!

Lai smeltos drosmi esmu daudz lasījusi citu māmiņu dzemdību stāstus, tad nu padalīšos arī ar savējo.

Manai meitiņai dikti patika dzīvoties pa punci, tā nu visa lielā dzimšanas dienas gaidīšana ievilkās. Bijām uz pārbaudēm, bet ik reizi ārsti teica, ka viss kārtībā, mazulītis jūtas labi, varam vēl gaidīt. Staigāju ar milzīgu vēderu (kādi jautaja, vai negaidu trīnīšus). Īsti tādu "diagnozi" man neuzstādīja, bet pašai liekas, ka bija daudz augļūdeņi un lai gan bēbis gulēja pareizi, dzemdības nesākās... Un nekas neliecināja par to tuvošanos.

Tad nu noteiktajā dienā ar vīru devāmies uz dzemdību ierosināšanu RdzN. Centos noskaņoties, ka viss būs labi, ka būs jauks un zinošs personāls, kuram ļauties un viss tieši tā kā jābūt. Bijām tur ap 10:00, vīru aizsūtīja mājās (jo "apmeklētāji" varbūt tikai no 12:00). Ārsti paklausījās tonīšus - viss ok un jautāja vai piekrītu dzemdības ierosināt (hm interesanti, it kā es varētu atteikties - ko tad darīšu?). Protams, piekritu.

Tad nu mani ielika palātā un kādas 2 h neviens nerādījās. Pēc tam pamērīja tonīšus un ap 12tiem nogāja ūdeņi, bet sāpītes tādas niecīgas. Tā nu dzīvojos pa palātu, domāju par ziediem, kas atveras un mierīgi pacietu mazās sāpītes.

Ap 16:00 piezvanīju vīram, lai nāk pie manis. Tad arī vecmātēm pateicu, ka man jau nogājuši ūdeņi. Viņas brīnījās, kāpēc nepateicu uzreiz. Nu kā es būtu zinājusi, ka jāsaka? Man taču viss ok, sāpes maziņas, varu paciesties. Galu galā neviens jau nejautāja. Nekas, pārbauda - jau 4cm! Pa kuru laiku? Un "izspiež" atlikušos ūdeņus. Pēc tam jau sāpes strauji pieauga, bet cm vērās lēnāk.

Mani aizveda uz dzemdību zāli. Tur kopā ar vīru 2h laikā "izcīnījām" rezultātu līdz 6cm, bet jutu, ka mani spēki strauji beidzas. Nu nemāku es sāpīšu starplaikos relaksēties, kur nu vēl aizmigt (starplaiki kādas1.5-2min).

Iepriekš biju noskaņojusies pozitīvi par smieklu gāzi, bet no epidurālās anestēzijas baidījos. Tagad sapratu, ka gribu to anestēziju. Jo vēl jau tas bērniņš jāizspiež, spēki būs vajadzīgi. Personāls bija ļoti atsaucīgs un meitene-anesteziologs arī ļoti jauka. Sāpītes joprojām jutu, bet ar iepriekšējām nevarēja salīdzināt. Pakāpeniski pievienojās arī tā spiedošā sajūta.

Tā nu ap 21:00 bija pilns atvērums. Bet bērniņš tik viegli ārā nenāca. Nav jau brīnums, mazulītis bija liels! Iepriekš negribēju pat zināt, cik liels, lai no procesa nenobītos. Vien zināju, ka kādu mēnesi pirms dzemdībām USG rādīja, ka mazais jau tad visticamāk bija 3.5kg.

Vecmāte gribēja veikt iegriezumu (tam piekritu, jo biju noskaņojusies paklausīt ārstiem), bet viņa nepaspēja, tā vietā dabūju milzum daudz plīsumus. Bet EA dēļ no tā neko nejutu. Un tad jau 22:00 pasaulē nāca mūsu meitiņa Dace - 4580g, 59cm. Skatoties dzemdību video vienmēr raudu, bet tagad asaras nebija, vienkārši tāda dīvaina sajūta - viņa ir šeit, man pie krūtīm. Viņa ir šeit!

Pēc kādām 2 nedēļām atkal pilnībā jutos normāli. Nu cik nu normāli var būt ar maz gulētām naktīm. Bet fiziski viss likās kārtībā. Turklāt jau dažas dienas pēc dzemdībām sapratu, ka tā ir patiesība, ka dzemdību sāpes aizmirstas! Atceros, ka bija grūti, bet kā un cik ļoti sāpēja, neatceros. Tas ir pagajis posms, tagad prieks un rūpes par mazo meitiņu.

Vēlu veiksmi un izturību arī citām topošajām māmiņām!