Emociju nozīme bērna fiziskās un psihiskās veselības attīstībā

Emociju nozīme bērna fiziskās un psihiskās veselības attīstībā

08. Jul 00:00 Māmiņu klubs Māmiņu klubs

Jau augot mammas vēderā, zīdainis spēj izjust emocijas – viņš reaģē uz tēti, kurš pārrodas no darba, satrūkstas pie skaļiem trokšņiem, pamana dažādas skaņas, kas signalizē par apkārtējo vidi. Kā emociju sajušana, atpazīšana un komunicēšana caur tām jau no pašiem dzīves pirmsākumiem ietekmē bērna fizisko un psihisko veselību, stāsta Rimi Bērniem labsajūtas eksperte, ārste psihoterapeite Laura Valaine. 

Runāt ar bērnu – svarīgi jau no piedzimšanas

Bērnam piedzimstot, visi stimuli sajaucas vienā katlā – mazulis fizioloģisko vajadzību neapmierināšanu izjūt tikpat nepatīkami, kā emocionālo vajadzību neapmierināšanu. Zīdainis uz visiem neapmierinājumiem reaģē līdzīgi, tāpēc vecāku uzdevums ir mācīties atšķirt un jau no zīdaiņu vecuma bērnam stāstīt, ko viņš šobrīd jūt, piemēram, tu esi izsalcis, jo kādu laiciņu neesi ēdis; tu esi nobijies, jo nesaprati, kur es paliku. Pieaugušajam varētu šķist, ka zīdainis neko no šīs komunikācijas nesaprot, tomēr tā nav. Mazulis uztver neverbālos signālus, kas pavada katru teikumu: balss toni, pieaugušā izturēšanos, sakot šos vārdus un pēc tam, noskaņojumu. Sākot ar bērnu komunicēt jau grūtniecības laikā vai bērniņam piedzimstot, vecākiem šāds komunikācijas modelis kļūst pašsaprotams – viņi to darīs arī tad, kad bērnam sāks veidoties valoda un viņš pats varēs izstāstīs, ko vēlas – ēst, gulēt vai samīļoties.

 

Emocijas kā luksofora gaismas signāli

Emocijas ir viens no adaptācijas mehānismiem. Tās mums ir dotas, lai mēs pielāgotos dzīvei. Emocijas var salīdzināt ar luksofora gaismas signāliem – vienas liek apstāties, citas gatavo kādai rīcībai, vēl citas dod “zaļo gaismu” rīcībai. Ja, braucot ar mašīnu, neievērojam luksofora signālus, reizēm nekas nenotiek, bet agri vai vēlu iekļūsim negadījumā. Tāpat arī ar emocijām – tās signalizē, kā mēs uztveram pasauli, kādas ir mūsu vajadzības un vērtības, vai tās ir, vai nav piepildītas, apdraudētas, cienītas. Emocijas gluži kā luksofora gaismas var iedalīt trīs grupās – patīkamas, neitrālas un nepatīkamas. Patīkamās ir prieks, interese, gandarījums u. c. Pārsteigums ir neitrālas emocijas, kas ātri pārvēršas patīkamās vai nepatīkamās emocijās. Nepatīkamās emocijas ir dusmas, bailes, vainas izjūta, kauns, skaudība, greizsirdība, trauksme, vilšanās, skumjas u.c. “Apzināti nelietoju apzīmējumus “pozitīvas” un “negatīvas”, jo tas kropļo izpratni par emocijām – no negatīvā automātiski gribam izvairīties, bet izvairīšanās no “negatīvām” emocijām ir tiešais ceļš uz dažāda veida – psihosomatiskiem, garastāvokļa vai uzvedības – traucējumiem,” skaidro Rimi Bērniem labsajūtas eksperte, ārste psihoterapeite Laura Valaine.

 

Emocijas kā subjektīva reakcija

Emocijas ir subjektīva reakcija, jo tās veido vairāki komponenti. Pirmkārt, ir jābūt kairinātājam – kaut kam, kas izraisa noteiktas emocijas. Bieži vien vecāki saka par savu bērnu, ka viņš ir “sabozies” bez iemesla. Nekad tā nav. Šādām emocijām vienmēr ir iemesls, jo pēc savas būtības tā ir atbildes reakcija. Jautājums – vai esam atvērti meklēt cēloņus?

Nākamais komponents ir fizioloģiskais – tas lielākoties visiem cilvēkiem ir līdzīgs. Emocijas rodas struktūrā, kas ir saistīta ar hormonu regulāciju. Tātad, izjūtot dažādas emocijas, atšķiras arī ķermeņa reakcijas – paātrinās sirdsdarbība, izmainās elpošana, apetīte, piesarkst vaigi vai cilvēks nobāl. Uzvedības komponents – kauna gadījumā gribam slēpties, bailēs bēgam vai sastingstam, dusmās aizstāvamies, vainas izjūtā – atvainojamies. Noslēdzošais un, iespējams, būtiskākais komponents ir subjektīvais – kā tieši mēs izjūtam konkrētas emocijas, ar kādām pieredzēm tās saistās, kā mēs uztveram emocijas, kādas ir automātiskās domas. Tieši šī – subjektīvā – komponenta dēļ uz vienu un to pašu situāciju cilvēki reaģē dažādi. Un tas ir normāli!

 

Nenorādīt bērnam, kā jājūtas, bet akceptēt emocijas

Augot ģimenē ar gana labiem vecākiem, bērni ir emocionāli autentiski – emocijas izjūt dzīvi un intensīvi. Un pieaugušā loma ir pastāstīt, kas tās ir par emocijām, kādēļ bērns tā jūtas, un akceptēt šādu bērna izjūtu. Grūtības bērnu emocionālajā audzināšanā parādās, kad mēs bērnam sākam stāstīt, kā viņam būtu jājūtas. “Te nav, par ko dusmoties, tev nav, par ko bēdāties, nekas briesmīgs taču nenotika, tev jāpriecājas par šo dāvanu” utt.

“Šādus teikumus kā nezāles aicinu izravēt, jo visām emocijām ir iemesls. Jā, varbūt tas nav nozīmīgs vecāku acīs, bet bērna sajūtās gan. Akceptējot un pieņemot emocijas, interesējoties, kāpēc bērns šādi jūtas, pēc tam esot blakus, palīdzot izturēt un izskaidrot situāciju, mēs audzinām nākamo paaudzi, kas spēs sajust savas un apkārtējo vajadzības, spēs gan par sevi pastāvēt, gan vajadzības gadījumā pielāgoties un kopumā dzīvi spēs baudīt tās visās nokrāsās,” uzsver Rimi Bērniem eksperte.