Dzemdību stāsts: Kristīnes stāsts

Katrs dzemdību stāsts ir unikāls – neatkārtojams, neaizmirstams un brīnumains, jo ļāvis satikties ar mūsu tik gaidīto mazuli. Dalies arī Tu ar savu dzemdību stāstu!

Ar savu dzemdību stāstu ar Māmiņu Klubu dalījusies Kristīne.

Savu otro meitu gaidījām ierodamies 6.decembrī, taču noliktajā datumā devos vizītē pie ārsta, jo bērniņš vēl nebija klāt. Vizītes laikā secināja, ka ar mazulīti viss ir kārtībā, tāpēc vēl nedēļu varam mierīgi gaidīt, bet pēc tam gan jāpošas uz ierosināšanu.

Tuvojoties noliktajam termiņam, kļuvu arvien satrauktāka, jo paspēju sevi jau iebiedēt, palasot internetā citu mammu ierosināto dzemdību stāstus, no kuriem pilnīgi neviens nevedināja domāt, ka gaidāms kas labs. Pēdējās gaidību nedēļas nebija no vieglajām, jo puncis ar otro bērniņu bija padevies varen apaļš, izjutu lielu slodzi uz gurniem, un naktīs vairs nevarēju labi izgulēties ne uz vieniem, ne otriem sāniem.

10.decembrī pēkšņi izmainījās mana pašsajūta. Šķita, ka vēders ir vienkārši neticami smags un spiež vēl zemāk kā parasti. Uz vakarpusi sajutu arī tādu kā stīvumu mugurā. Jau cerēju, ka nu taču drīz kaut kam jānotiek, bet nekāda cita progresa tajā dienā nebija.

Naktī ap plkst. 3.00 pamostos, jo mazais kārtējo reizi man kaut ko sāpīgi bija saspiedis. Iekārtojos gultā ērtāk un pusmiegā vēl domās uzrunāju meitu, lai nu beidzot nāk ārā, jo ļoti jau viņu gaidām. Acīmredzot, šis bija tas pamudinājums, kas viņai pietrūka, jo pēc kādām minūtēm desmit sāku sajust pirmās mēnešreižu krampjiem līdzīgās kontrakcijas. Sākumā vēl padomāju, ka varbūt pāries, mazums, atkal kaut ko man saspiedusi. Bet tomēr nē, pēc kāda laika sāku izjust visai regulāras sāpītes. Pamodās arī vīrs. Informēju, ka nu jau laikam drīz būs jāceļas un jābrauc, bet vēl varbūt var drusku pagulēt, jo stipri nesāp. Galvā gan paskaitīju, ka intervāli starp kontrakcijām ir tikai kādas 6 - 7 minūtes. Tiesa, nu jau vairs nevienam miegs arī nenāca. 

Pamodinājām un pastāstījām mūsu divgadniecei rīcības plānu. Varam lepni uzsist sev uz pleca, ka bērna iepriekšēja sagatavošana ir atmaksājusies, jo informācija, ka tagad plkst. 5.00 no rīta būs jāceļas un jābrauc pie omes, jo mamma un tētis dosies uz slimnīcu, lai sagaidītu pasaulē mazo māsu, tika uztverta nesatricināmā mierā un bez nekādiem iebildumiem. Vēl mierīgi pagatavojām un paēdām brokastis, sazvanījām omi un devāmies ceļā uz Kuldīgas slimnīcu. Pēdējā brīdī vīrs ielika vēl somā arī nelielu mūzikas atskaņotāju, jo es izdomāju, ka šoreiz gribu arī mūziku.

Pa ceļam turpinājās vairāk vai mazāk vienmērīgas kontrakcijas, ar nepatiku izjutu katru nelīdzenumu, bet, kopumā vērtējot, man noteikti nepatīkamāk ir bijis pie zobārsta. 

Galamērķī nokļuvām nedaudz pirms plkst. 8.00, tieši uz personāla maiņas laiku. Pie sevis nopriecājos, ka būs "svaiga maiņa", cilvēki tikko ieradušies darbā un nebūs vēl saguruši. 

Vecmāti nejauši satikām jau pie ieejas. Viņa nosmēja, ka izskatās, ka mēs šodien esam ieradušies tieši pie viņas, un pavadīja mūs uz nodaļu.

No uzņemšanas telpas mūs uzreiz ielaida pirmsdzemdību istabiņā. Iekārtojāmies uz gaidīšanu, nodevām sanitārei mazuļa drēbītes un izvēlējāmies muzikālo pavadījumu – vadoties pēc sajūtām, palūdzu vīram sameklēt man padrūmu skandināvu etno/folkmūziku, ko mūsu mājās dēvējam par pagānu mūziku. Tā lieliski palīdzēja pavadīt nākamās stundas, kuru laikā mūs uzraudzīja vecmāte. Kontrakciju intensitāte lēnām pieauga, bet pagaidām vēl tās bija "pārelpojamas". Neilgi pirms plkst. 12.00 vecmāte nolēma, ka ir laiks pārdurt augļūdeņus, pirms tam vēl pabrīdinot, ka tagad gan sāks sāpēt neganti. 

Pēc šīs procedūras atgriezos pie vīra pavisam bāla un ar sajūtu, ka tūliņ zaudēšu samaņu. Pie sevis prātoju, ka, ja vēl ilgi tā būs jāturpina, tad man nepietiks spēka izspiešanas fāzei, jo pusdienas arī nav ēstas. 

Taču dažu minūšu laikā sākās izteikti sāpīgas kontrakcijas, tāpēc iepīkstējos vecmātei, ka nu gan laikam labprāt izmēğinātu to smieklu gāzi, ko man jau pirms tam piedāvāja. Kamēr vecmāte uzlika sirdstoņu mērītāju un aizsteidzasamaisīt smieklu gāzi, mani jau pārņēma izteikta vēlme izspiest mazuli. Noprasīju vīram, kur palika vecmāte un vai nevaram jau iet uz dzemdību zāli. Vīrs izsauca mūsu vecmāti, kura secināja, ka mazulis mežonīgā ātrumā dodas uz izeju. Pēdējiem spēkiem devos uz dzemdību krēslu, lai pēc divām varenām kontrakcijām, kuru laikā vecmāte mūs atbalstīja ar hokeja spēles cienīgiem "Aiziet, aiziet, aiziet!", jau saņemtu uz vēdera mūsu jaundzimušo. Sajutu vārdos neizsakāmu prieku, ka nu jau viss grūtums ir aiz muguras un tomēr tiku galā. Pēc visām pēcdzemdību aprūpes procedūrām mums vēl bija iespēja netraucētiem pavadīt krietni daudz laika trijatā, vienam otru mierīgi aplūkojot. Mazulis pirmoreiz uzēdapienu, un turpat dzemdību zālē ar vīru tikām pie ilgi gaidītajām pusdienām.

Esmu neizsakāmi pateicīga vīram, kurš bija klāt katru mirkli, un parūpējās gan par mani, gan tikko dzimušo mazuli. Un izsaku lielu paldies Kuldīgas slimnīcas dzemdību nodaļas personālam, kurš man ir sagādājis pozitīvu dzemdību pieredzi un patīkamu uzturēšanās laiku nu jau otro reizi. 

DALIES AR SAVU DZEMDĪBU STĀSTU ARĪ TU!