Izjūtas, ko atceros kā pasaku!

Sveikas;)!

Jā, tā bija diena, nu jau sākusies bija jauna diena, 17. augusts, pulksteņa rādītājs rādīja  tieši 1:00 naktī, un te dūriens, protams, nezinu, kas notiek un turpinu aizmigt, bet iekšā parādās tāds nevaldāms nemiers, pa galvu dauzās dažādas nemierīgas domas un pēc 5 minūtēm atkal sāpe, saprotu, ka laikam nekāda gulēšana nesanāks, doma ir izmazgāt matus, pakārtot iztabu, nu tā kā vecmāte teica, bet nē, domas ir spēcīgas, domāju, ja nu es nepaspēju un mazā pa ceļam var piedzimt, nepaspēšu līdz slimnīcai? Nē, nu tā taču nevar būt!? Un domas nebija valdāmas.

Vīrs bija savā darbā-todien viņam bija nakts maiņa un pārnāktu mājas pulkstens 6:00, domāju, ka tik ilgi neizturēšu un ņemu telefonu rokās un zvanu,mīļais, man sākas sāpes,uz ko es dzirdu atbildi, braucu mājās, bet tad es saku, lai vēl nebrauc, varbūt tās ir viltus sāpes, jo ūdeņi nav nogājuši,tad nu vīrs paliek darbā un turpina strādāt...

Tā nu es pieceļos un salieku savā somā vēl to kas nav ielikts, un ceru, ka tās nav viltus sāpes, jo mazo gaidīju jau tik ilgi, kad varēšu turēt savās mīļajās nu jau mātes rokās, apmīļot un sabučot savu mīļo eņģelīti, tā nu pagājušas 2 stundas- sāpes turpinās, ik pēc 5 munūtēm atkārtojoties, tad nu atkal zvanu vīram, ka laiks braukt mājās, brauksim uz slimnīcu...Nepagāja ne 10 minūtes ka vīrs jau bija pie manis, viņu sejā valdīja satraukts smaids, viņš apmīļoja mani, saģērbāmies un devāmies ceļā no mīļajiem saņemot laba vēlējuma vārdus, tad nu aiziet, dodamies uz slimnīcu...

Aizbraucot no mājas 5 km, jūtu, ka sāpe nav bijusi, vīrs jau saka, varbūt braucam atpakaļ, nē, te jau tā ir- tā aizkavējusies sāpīte, tad nu braucam, tumsu jau pārņem gaisma un ceļš šķiet tik satraukuma pilns, bet pozitīvs satraukums, nepagāja ne stunda un mēs jau esam Cēsu slimnīcā, vecmāte mani izmeklē, jā, viss notiek, atvērums 2cm, noklausāmies mazulīša sirds tonīšus un ejam uz pirmdzemdību istabu, pulkstens ir seši no rīta, sāpes turpinās ik pēc 5 minūtēm, ar vīru paguļam, vīrs aizmieg, bet es nevaru iemigt...Atveru logu un istabiņā ienāk patīkams vasarīgs laiks, kas nu jau mijas ar rudenīgu gaisu, tā ir patīkama vēsma manam karstajam ķermenim...

Tā paiet stunda viena, divas, trīs, nu nekā, vecmāte pārbauda mani un saprot ka atvērums ir pa 1 cm palielinājies, un izlemj pārdurt augļūdeņus un pabrīdina, ka tagad man sāksies lielas sāpes, tā arī bija, sākas neizturamas sāpes, eju dušā, ir tik karsti,tā it kā būtu tuksnesī, gribas dzert, tik ļoti gribas,tādā garā paiet 7 stundas,pulkstens bija 16:00,tā es mokos staigājot no vienas puses uz otru, prasu vīram, lai atnes man sulas saldējumu, jo vairs nespēju, par erlpošanu aizmirstu, jo mugura tā vien šķiet likās kā pārlūzīs uz pusēm, man gribas raudāt, gribas kliegt, bet zinu, ka tas nelīdzēs, nu jau pulkstens nāk 17:00 ēdu savu saldējumu, un jau nāk vecmāte, pārbauda mani, jāāā, beidzot ir laiks iet uz dzemdību zāli, mani pārņem patīkamas emocijas, jo zinu nu jau pats finišs palicis, tūlīt viss beigsies un mazā jau būs manās rokās...Man ir tik karsti, ka prasu un visus izkalpinu,lai pasniedz man vēsas kompreses uz pieres, vaigiem un kakla, es degu kā ugunīs...

Process ievelkas ilgāk nekā domāju, rodas sarežģījumi,sāpe ir tik maza, ka nespēju veikt pat 2 normālus spiedienus, tā nu sukāju tabletes, kas paildzinātu garāku sāpi, pielika vienu sistēmu, tā nu ar lielām mokām spiežu savu mazulīti, gan šitā, gan tā, vecmāte saprot, ka ir jāveic griezums...

Viens spiediens un mazā ir laukā, nejutu ne griezienu, ne to, ko citi teica, mazā bija laukā, mani pārņēma emociju bagāts vilnis, mazo uzlika uz krūtīm un asaras gāzās kā lietus no skaidrām debesīm, pat vīram bija prieka asaras, viņš jutās kā laimīgākais tētis uz pasaules, mazā raudāja, bet tētim ierunājoties raudas kā ar nazi nogrieztas, viņa juta, kas ir tētis, vecmāte bija laimīga, mēs viņai bijām īpaši, kā draugi... Vīrs pārgrieza nabassaiti, kas viņam ļoti bija svarīgi, viņš jutās ideāli...Mazā tika sakopta un ar tēti devās uz istabiņu,es vēl paliku dzemdību zālē,tiku sakopta, tika veiktas šuves , un nu jau aizvesta pie meitiņas,mums bija sava gimenes istabiņa,laiks bija pasakains, uzspīdēja saule,pūta neliels vējš, gaiss smaržoja pēc rudens, mēs jutāmies kā septītajās debesīs,pavadījām slimnīcā 3 dienas un nu jau 4. devāmies mājās, patika. Ļoti patika slimnīcā pavadītās dienas,tas kā mazā grozīja savu mazo galviņu,kā miegojās, kā tētis mainīja autiņus, kāds bija laiks, fantastisks laiks, likās, ka visa pasaule ir sadevusies rokās, lai darītu mūs tik pasakaini laimīgus,tādi nu mēs esam vēl joprojām, laimīgi, izbaudām visu, ko mums pasaule sniedz, nav tādu vārdu, kas raksturotu manu laimi, mana bērniņa un vīra laimi....

Tādi mēs bijām, kad devāmies mājup,kaut cik atkopušies, laimīgi, un tā ir mūsu vecmāte, kas pieņēma mūsu mazo eņģelīti;)

Mēs jūtamies tik ideāli mazā ēd labi, guļ labi un arī smaida...

Un tagad jau mūsu eņģelītei ir 6 mēneši:

Tāds nu ir mans stāsts, mans stāsts kā pasaka,kāpēc pasaka,pasaka, jo tā ir ar labām un laimīgām beigām,pa vidu sarežģījums, jo bez tā neiztikt,tas sarežģījuma brīdis attaisnojas,tas aizmirstas tad, kad mazā tev guļ uz krūtīm,un ja mazā vēl pasmaida, tad asaras plūst pašas no sevis!

Dalies savā dzemdību stāstā, iesūtot to šeit!