Dzemdības manā dzīvē bija kaut kas vēl nebijis un dzīves satraucošs!

Sveiki, man ir 21 gads, esmu 3.kursa studente, un dzemdības manā dzīvē bija kaut kas vēl nebijis un dzīves satraucošs. Bet par visu pēc kārtas.

Daudzas sievietes ir nobijušās no dzemdību procesa, it sevišķi tās, kurām jādzemdē pašām un tas notiek pirmo reizi. Tas ir liels pārdzīvojums, nesaprašana, kas notiks un kā būs. Taču iesaku nesatraukties un lasot pieredzes stāstus nedomāt – Tā noteikti būs ar mani! Jo katrai no mums dzemdības ir savādākas, tās nekad nebūs vienādas, lai arī cik mēs bērnus dzemdētu.

Es ļoti satraucos pirmsdzemdību periodā, it sevišķi pēdējos divus mēnešus, kad brīdis tuvojās ar vien tuvāk un tuvāk. Man bija bail no tā, cik ļoti man sāpēs, jo jau laikā, kad nebiju stāvoklī mani ļoti nomocīja mēnešreižu sāpes, tās bija neizturamas, dažbrīd likās, ka pat zaudēšu samaņu. Kad izdzirdēju, ka dzemdību sāpes esot 10 reizes sāpīgākas, es domāju, ka neizturēšu un, ka dzemdību process būs vistrakākais, kas manā dzīvē noticis. Taču viss izrādījās citādāk nekā biju domājusi.

Uzreiz jau iesaku ikvienai māmiņai apmeklēt pirmsdzemdību kursus, jo tie ļoti daudz palīdz. Es uzzināju ļoti daudz jaunu lietu un to, kā man jārīkojas attiecīgajā situācijā. Šos kursus apmeklēju arī tāpēc, ka dzemdību norisē vēlējās piedalīties arī mans vīrs. Mēs vairakkārt pārrunājām šo lietu un es viņam neuzspiedu, tā bija viņa paša izvēle, tai arī jābūt vīra izvēlei, jo viņam jāsaprot, ka uzdevums nebūs no vieglajiem un iespējams, ka arī ne no tiem patīkamajiem, bet ja nostāja ir stingra un vēlme ir, tad tik uz priekšu.

1.novembra naktī, pulksten 3.00 man sākās pirmās sāpes. Kontrakcijas atkārtojās ik pēc 30 min, tās bija neilgas un viegli paciešamas. Līdz 9.00 rītā starpība starp sāpēm bija samazinājusies līdz 10 min un tad mēs ar vīru arī izlēmām, ka jāpošas ceļā. Izsaucām ātro palīdzību, kura bija ļoti operatīvi klāt, apmēram 10-15 min laikā. Braucām uz Rīgas Dzemdību Namu. Biju jau stingri nolēmusi, ka dzemdēt vēlos tur, lai gan grūtniecības vidū vēl šaubījos un nebiju īsti izlēmusi, kur tieši gribu laist pasaulē savu bērniņu. Nebiju slēgusi nekādus līgumus, ne ar vecmāti, ne ārstu, ne slimnīcu vispār. Braucu vienkārši kā uz dzemdībām, jo nevarējām ar vīru atļauties šādas ekstras. Vissliktākais iespaids man ir palicis prātā par Uzņemšanas Nodaļu.

Diemžēl māsiņas un dakteri tur nav no laipnākajiem, vismaz ne tajā brīdī, kad ierados es. Es jau biju dzirdējusi, kāpēc viņi tur nav apmierināti, taču es izturējos ļoti balansēti, es atbildēju uz visiem jautājumiem un biju bezgala laipna, neskatoties uz to, ka ik pa laikam manu vēdera lejasdaļu apņēma stindzinošas sāpes. Bet nu, laikam ne visiem ir labs noskaņojums no paša rīta. Ievietoja mani 7.nodaļā, jo tā kā nekāda līguma nebija, viņiem bija tiesības mani likt kur vēlās. Nokļuvusi istabiņā, kur gan notiek pirmsdzemdību process, gan vēlāk arī pašas dzemdības, mani pārraudzībā pārņēma jau vecmāte. Tika klausīti mazuļa sirds toņi, lai pārliecinātos, ka ar viņu viss kārtībā. Sāpes jau bija samazinājušās līdz 5 min un man likās, ka laiks šausmīgi velkas. Ik pa laikam mani pasauca uz procedūru telpu, kur pārbaudīja cik liels ir atvērums un, kā viss tur norisinās. Un, lai cik ļoti es baidījos no sāpēm, es sapratu, ka nemaz tik traki nav. Jā sāpēja, to es nenoliegšu, bija grūti, taču esmu ļoti pateicīga savam vīram, kas bija man blakus, kurš mani atbalstīja un darīja visu, kas bija nepieciešams un, kas bija viņa spēkos.

Tikai pēc 14.00 man beidzot nogāja ūdeņi un es sapratu, ka daudz vairs nav atlicis. Godīgi sakot, dažbrīd es vēlējos, kaut šis dzemdību process pienāktu ātrāk klāt un, kad tas pienāca, es sapratu, ka trakākais jau ir aiz muguras. No sākuma man gāja grūti, lai gan es centos klausīt vecmāti un darīt kā viņa liek, man uzreiz nesanāca, es nekādi nevarēju atrast to punktu uz ko man ir jākoncentrējas un jāspiež, kā arī elpu es nevarēju no sākuma ievilkt spēcīgi un tik daudz cik nepieciešams, bet beigās ar trīs lieliem pūtieniem, mana mazulīte bija ārā. Sanāca man viņu mazliet pamocīt, jo netiku ar pūšanu un spiešanu galā, taču beigās man tas izdevās un 15.00 viņa nāca pasaulē. Vislielākais paldies ir vecmātei, jo viņa bija lieliska, arī viņa mani uzmundrināja un mudināja. Ja blakus ir šādi cilvēki, tad viss izdodas.

Un te nu bija, manas lielās bailes, kas bija pilnīgi nepamatotas. Es visu laiku biju domājusi, ka nespēšu to izdarīt, taču es to izdarīju un pats galvenais, ka ne jau process, kad mazulis nāk ārā ir tas briesmīgākais, visilgākais un mokošākais, vismaz man tā bija, bija mirklis līdz pašām dzemdībām. Un, lai cik ironiski tas neliktos, vecmāte, kas vadīja dzemdību kursus teica: „Tām, kuras visvairāk uztraucas un baidās no dzemdībām, tām tās ir visvieglākās.”  Nevaru nepiekrist, jo man tā tiešām arī bija, tiku galā bez atsāpinātājiem un ķirurģiskas iejaukšanās, kā arī nebija neviena plīsuma.

Iesaku jums mīļās dāmas, topošās māmiņas, nesatraukties un nedomāt tik ļoti par šo procesu, jo viss, kas notiks ar jums tai brīdī, tas notiks tikai ar jums un tā tam vienkārši ir jābūt.

Mēs nevaram paredzēt neko, it sevišķi tādu lietu kā dzemdības. Jāpriecājas šobrīd tikai par to, ka mums ir dota šī brīnišķīgā iespēja laist pasaulē šo mazo dzīvībiņu.

Kāda ir Tava dzemdību pieredze? Iesūti savu stāstu!