Bailes no nezināmā

Manas bailes jau sākās tiklīdz uzzināju,ka esmu stāvoklī.Katru dienu prātoju, kā tas būs.

Daudz lasīju,jautāju paziņām,radiniecēm.Katram bija savs stāsts un pieredze.Un katrā šai stāstā bija arī kāda daļiņa bailes.Kuram vairāk,kuram mazāk.Ne mierinoši vārdi un stāsti,ne arī pilni ar bailēm,manī neko nemainīja,kā jutos, tā jutos.

Lielu satraukumu izraisīja tas,ka dzemdības ir pirmo reizi,tā ir jauna pieredze,jaunas emocijas,jauni notikumi,ko agrāk nebiju izjutusi.Es nezināju, kā tas būs.Pat īsti nezināju, kā pareizi justies.Jo viena lieta ir dzirdēt,bet kas cits pašam to izjust,izdzīvot.Otra lieta,kas mani biedēja,bija tas,ka man ir asins nerecēšana.

Bija bailes,ka var kaut kas notikt ne tā.It sevišķi,ka mūsu pilsētas ārsti ar to nebija saskārušies.Trešā lieta,kas arī mani biedēja bija tas,ka vīrs var nebūt blakus,,jo dzemdības var sākties dienā,kad viņš strādā.Laikam šī bija lieta,kas visvairāk mani biedēja.Man bija bail būt bez vīra tādā brīdī,kad var notikt viskaut kas.Ik dienu es domāju,ko darīt,ja sākas dzemdības,bet vīrs darbā.Pirmais, ko domāju,ka es viņam zvanīšu,bet viņš taču tik tālu atrodas,ka ātri nevar atbraukt gribot.Gandrīz 200km,tas ir 2 stundu brauciens,bet ja tā ātri brauc,tad pa pusotru stundu var atbraukt.Bet tā vai tā tas ir ilgs laiks.Kāpēc es tik ļoti baidījos būt bez vīra?

Tas tādēļ,ka viņš ir vienīgais,kas var būt man blakus ar visu nepieciešamo informāciju par manu slimību.Viņš zināja, kā rīkoties,zināja, kā un kas ir.Ārsti zināja tikai tik,cik izlasīja uz papīra.Un protams, ne tikai tādēļ es gribēju,lai vīrs blakus.Es biju pieradusi,ka viņš ir līdzās gandrīz 24 stundas dienā,priekos un bēdās,pie jebkādas situācijas.Un nevarēju iedomāties,ka šādā brīdī viņš var vienkārši nebūt.Vīra atbalsts,klātbūtne man bija vienkārši nepieciešama.Kaut zināju,ka fiziski viņš man nevarēs palīdzēt,bet emocionāli gan,pat ļoti.

Tad nu pienāca tā diena,kurā it kā būtu jādzimst,bet dzemdības nesākās.Ārsti teica,ja pēc nedēļas nesāksies dzemdības,tad būs jāiet uz stimulēšanu.Ja citu manā vietā tas biedētu,tad man tas bija kā mierinājums.Un ziniet kāpēc,jo tad es zinu,ka vīrs noteikt būs ar mani.Un vēl paveicās,ka vīra priekšnieks iedeva brīvu šo nedēļu,kad mēs gaidījām, dzims vai nedzims.Tā nu maziņš mierinājums bija,bailes, protams, nepazuda,bet mazliet mitējās.27. septembra rītā ar sakrāmētu somu devāmies uz slimnīcu.Viena soma bija fiziska,ar nepieciešamām lietām,bet otrā mana prāta,sirdī,dveselē.Tajā soma bija gan prieks,gan satraukums,gan bailes.Kā es vēlējos no šīs somas izņemt pašu smagāko-bailes,bet es to nespēju.

Visu laiku bija tāds satraukums,gribējās,lai ātrāk visu sāk,jo gaidot satraukums tik pieņēmās spēkā.Beidzot sākās dzemdību sāpes ar ārstu palīdzību.Sākumā tās bija tādas maziņas un tas nebiedēja,bet pēc 30 minūtēm tās jau pieauga un joki vairs nebija prātā.Tā nu gāja stunda pēc stundas,bet bērns neslīdēja uz leju.Ja sākumā es domāju,lai viss ātrāk sākas,tad vēlāk jau es gaidīju,kad viss ātrāk beigsies.

Šajā laika posmā,kad mocījos sāpēs,bailēm nebija vietas.Tas varbūt bija,bet noliktas malā.Pienāca brīdis,kad vecmāte izsauca vīru no palātas un prasīja, vai piekrīt ķeizergriezienam,jo bērns ir liels un nav vietas,kur noslīdēt.Vīrs nedomājot piekrita,jo tas bija pareizi dotajā situācijā.Lūk, un šajā brīdī es nomierinājos,bailes mazinājās,jo zināju,ka tūlīt jau mans mazulis ienāks šai pasaulē..Jo visu šo laiku,kamēr es mocījos un cīnījos ar sāpēm,bailēm,satraukumu,manuprāt, arī mazais puncī  nejutās nez ko labi.Mani satrauca,lai ar viņu puncī viss būtu labi.41 nedēļu es mēģināju pārvarēt bailes,8 stundas es centos izturēt sāpes un tad beidzot viss bija galā.

27.09.2007 plkst.17:09 nāca pasaulē mūsu burvīgais dēliņš.Es domāju,ka bailes ir normāla parādība,tas viss pieder pie lietas. Bailes ir viens no emociju veidiem,kas palīdz cilvēkam pašneiznīcināties.Bailēm saprāta robežās ir liela nozīme mūsu ikdienas dzīvē.Un bailes pirms dzemdībām, domāju, ir no tāda veida bailēm,par kurām nebūtu jāsatraucas.Jo tas ir liels notikums,kas jauns,nezināms un ir normāli šādā brīdi baidīties.

Jāpiebilst,ka citiem pēc dzemdībām bailes lēnām mazinās un pazūd.Paiet gadi un dzemdē vēl,vienam šis bailes atgriežam,vienam ne.

Mani šīs bailes neatstāja arī pēc dzemdībām.Ja pirmoreizi bailes bija no nezināmā,tad tagad būtu no zināmā.Es to visu izjutu un zinu, kā tas ir.Un tādēļ,atceroties,iedomājoties par dzemdībām,mani apciemo bailes.

Nav jābaidās tādēļ,ka cits baidās.Nav jāsaklausās citu stāsti un jādomā,ka man ar tā noteikti būs.Jūs variet baidīties,jo jūs sagaida,kas jauns un nezināms,bet nevajag baidīties,jo kaut kur kaut ko dzirdējāt.

Nav jācenšas ar varu apslāpēt šīs bailes,ir jāmēģina tās izprast un sadzīvot.Un varbūt tad tas mazināsies.

Bet visā visumā bailes ir mūsu emocijas,kas ir katram,vairāk vai mazāk.

Kādas bija Tavas dzemdības? Vai Tev bija no kaut kā bail? Piedalies konkursā un laimē ielūgumu uz Dailes teātri!

Kā pārvarēt bailes no dzemdībām? Nāc uz psiholoģes Diānas Zandes semināru!