Sveikas mīļās māmiņas.
Vēršos pie Jums pēc padoma, jo man ir daudz vieglāk to pajautāt kādam pilnīgi svešam cilvēkam, nekā kādam no savējiem :)
Tātad, apmēram, apstāstīšu to, kas mani nomāc... Nu jau kādu ļoti labu laiciņu īrējam māju, un tā nu sanāca, ka pamazītēm pie mums (manis un vīra) atbrauca dzīvot mana mamma (gribēja būt blakus mazbērnam un teicās palīdzēt mājasdarbos, jo māja liela, sēta liela un darba daudz) pēc tam atbrauca māsa ar savu puisi no Holandes (gribēja likt tiesības, beigās māsa atrada darbiņu šepat un tā nu viņi arī palikās pie mums) Iesākumā viss bija patiešām superīgi, visi gāja kaut ko darījās un viss notikās, bet tas protams uz neilgu laiku.
Mamma - mammai drīz būs jau 57 gadi. Mūsu attiecības, tieši ES - Mamma, ir tādas, kā teikt, ar Dievu uz pusēm. Ja māsa vienmēr klusē un neko pretī nesaka, tad ar mani tas tā cauri neiet un mēs diezgan bieži arī strīdamies. Man gaidāms otrs bērniņš, un es mammai piekodināju, lai nenāk pie manis ar savām negācijām, es gribu mierīgi sagaidīt savu bērniņu bez jebkādiem stresiem un citu problēmām. Bet...Mamma man ir tāds cilvēks, kuram nekad nekas nav labi. Pilnīgi nekas viņu neapmierina. Piemērs - man vīrs strādā, labi pelna, ir mierīgs, mīļš un nosvērts, bet māsai ir diezgan agresīvs, nervozs, nestrādā...(par to pēc tam), bet viņai tāpat manā vīrā kaut kas nepatīk un viņa vislaik sūdzās. Ticiet man teikt , lai viņa nomierinās vai vispār liekas mierā nav nekādas jēgas, jo tūliņ tiek sperts ārā teksts - ""Tu nodzīvo līdz maniem gadiem, tad es paskatīšos ko tu teiksi"...Ja mājā, kaut kas nebūs izdarīts un es viņai palūgšu palīdzēt, atbilde vienmēr ir šāda - "Es esmu nogurusi, es taču strādāju. Līdz šim es aiz jums vienmēr tīrīju, tagad patīrat aiz manis." Darbā viņai viss ir kārtībā, viss spīd un laistās, bet mājā nepieliek ne pirksta. Es atļaušos salīdzināt savu mammu ar viņas mammu (manu vecmammu) kurai ir jau 84 gadi. Viņa savā vecumā iet un strādā kā zirgs. Pamanās dārzu sarakt, zaptes savārīt, pīrāgus sacept. Mājā viņai vienmēr viss spīd un laistās. Mamma pamanās darbā visu izdarīt, bet mājās nekā. Es neprasu viņai nākt un tīrīt manas istabas, vai gatavot man ēst, es pa reizei palūdzu iztīrīt koridoru, wc un vannasistabu, bet par to vien rējienu saņemu...Turklāt man nepārtraukti jānoklausās petīcijas par manas māsas un viņas drauga attiecībām. Lai kā es teiktu, ka mani tas neinteresē un pat esmu viņai teikusi, lai "aizverās" (jo nu tas man šobrīd ir vismazāk vajadzīgs), tik un tā viņa man ar to uzbāžas un nepārtraukti bāz savu degunu tur, kur nevajag. Plus, viņa mēdz tādas lietas sarunāt cilvēkiem, ka pēc tādiem vārdiem gribas vai nu vienkārši sameklēt "striķīti ar ziepītēm" vai jāsāk dzert nervu zāles. Tā ir mana mamma, bet kaut kādām robežām taču ir jābūt. Diemžēl es nespēju viņai tās nospraust un pie tā es jūtos vainīga.
Tālāk - māsa un viņas puisis. Es nezinu, kas tās par attiecībām. Es pat nesaprotu, kāpēc man par to jāuztraucas, bet tā kā man ikdienā no mammas puses ir jānoklausās ko viņi dara un ko runā...Man jau mati uz galvas kustās :@ Viņi ir divi pieauguši cilvēki, es gribētu, lai viņi paši ar savām problēmām tiek galā, bet taču nesanāk... Viņai(māsai) acīmredzot patīk, ka viņu apsaukā, pazemo un sasola pa purnu, ko es tur varu izdarīt (bet nē, es jūtos tur vainīga) Es neko nevaru izdarīt, jo viņas puisis nekontrolē savas "putras slūžas" un neciena absolūt nevienu, ne manus vecākus, ne savus... (bet es tur jūtos vainīga) Mamma par visu makti, grib viņus izšķirt un lien pa vidu (un arī tur es jūtos vainīga). Kamēr viņi bija Holandē, viss bija ok. Arī mammai viņš bija lielisks znots... Atbrauca uz lv, bez izglītības, bez jebkādas darba pieredzes lv. Turpat gadu nestrādāja, neparko nedomāja un tagad krahs...Visi vainīgi pie tā, ka viņiem nav naudas u.t.t.
Šobdrīd šis murgs ir saasinājies līdz pēdējam. Mēs nolēmām pirkt dzīvokli, jo tomēr būs otrs mazais un cik tad mētāsies pa īrētām mājām, tas taču nav nopietni. Tagad mēs esam vainīgi pie tā, ka viņiem jāmeklē kur dzīvot un ka viņi vieni paši nevar atļauties uzturēt tik lielu māju...Mēs gribam iet dzīvot atsevišķi, negribam vairs dzīvot citu problēmās un viņas risināt. Cik var. Mamma neparko nedomā, tikai par to kā pucēties, dzīvo vienai dienai, kas būs rīt vienalga. Māsa vispār tādā apātijā staigā, vispār nesaprot ko no viņas grib. Viņas puisis sēž pie datorā un spēlītes vien spēlē, galvenais, lai pīpēt ir ko un aliņš padzerties. Bet es, godīgi teikšu, idiote tāda, domāju ko viņiem darīt un kur likties, lai gan paši ir pieauguši cilvēki. No viņu puses tikai teksts izskanēja, ka viņi te ir iekārtojušies un mūsu pēc tagad ārā jāvācas...Bet kā var iekārtoties ne savā mājā un mierīgi dzīvot nedomājot par nākotni, kas tas par murgu. Un kā jau es teicu, es nezinu kāpēc, bet es pie tā visa jūtos vainīga, visulaiku par viņiem pārdzīvoju. bieži sastrīdos ar vīru. . Es nenojaušu kā, lai norobežojas no citu problēmām.
Jā nu man , diemžēl, tā post padomju audzināšana ir atstājusi savas sekas 😃 Jo es negribēju ņemt piemēru no saviem vecākiem, atklāti sakot tur nebija ko ņemt, tāpēc klausīju un mācījos no vecmammas. Un tā nu tas ir - esmu paklausīga sieva,meita un māsa. Pašai jau no tā metas nelabi 😤
Tieši bērnu dēļ esam to izlēmuši darīt. Māsa ir pietiekoši ilgu laiku atbalstīta, sen varēja savu dzīvi iekārtot, bet to nedarīja. Arī mamma gaida zelta lietu no debesīm...Turklāt māsai ir teikts, ka ja jau sola tad drīz arī sados, bet atbilde tik viena, ka viņš jau tāds nav...Apnicis uz to skatīties, bet arī neskatīties nevar. Cīņa pašai ar sevi.
jums jāiet dzīvot atsevišķi! tas ir viennozīmīgi! pati rakstīji, ka viņi ir pieauguši cilvēki, tā tas arī ir! lai paši iemācās risināt savas problēmas. viņiem ir ērti, ka esat jūs, kas parūpējas, visu izdara. mamma ir mamma. mums ar vīramāti arī ir problēmas. bet esam nostādījuši tā, ka mūsu ģimene ir mūsu ģimene un pašai arī ir jācīnās par sevi. lai gan tas nenāca viegli, bet rezultātā esam priecīgi.