Puikas uzvedība.

12. Jul, 04:45 DaceT DaceT

Sveikas mīļās māmiņas.

 

Vēlos parunāt par puisīšu uzvedību. Nezinu vai varu lietot vārdu hiperaktīvs, bet citu apzīmējumu nemāku piemeklēt savam 2.3 gadus vecajam dēliņam. Nav nevienas minūtes, kad viņš nav kustībā. Visu laiku ir jāskrien viņam pakaļ, vai katru klusuma brīdi jāskrien skatīties kādus podus nu viņš vāra. Nu pilnīgi nemaz negrib saprast vārdu nedrīkst, nevar u.t.t.  Saprotu, ka šajā vecumā bērni ir ļoti aktīvi un zinātkāri. Lai gan brīžos, kad gribu vienkārši viņam parādīt kādu grāmatiņu, kopā pakrāmēt puzli, vai pabraukāties ar mašīnām viņš skrien prom vai vienkārši sāk histēriski bļaut. Bļaušana arī ir mūsu lielākā problēma. Kad jāiet gulēt diendusa, vai jāliekas gulēt nakts miegu, viņš brēc, nevis raud, bet tiešā nozīmē brēc. Ja kaut kas netiek atļauts vai iedots nogāžas gar zemi un brēc histērijā. Man pašai par sevi ir grūti ar to sadzīvot, viņu nevar nomierināt vai aizmānīt ar kaut ko citu, kamēr viņš nedabū to ko ir gribējis. Bērnu līdz šim neesam nedz izlutinājuši, nedz darījuši ko tamlīdzīgu, cenšos audzināt tā , lai izaugtu kārtīgs puika, bet esmu atdūrusies pret  to , ka vainu visu daru nepareizi, vai vienkārši esmu drausmīga māte. Dot pa dibenu es negribu, zinu kā tas ir, aurot, bļaut uz bērnu arī negribu, jo arī tas ir izbaudīts. Turklāt mana mamma, dēliņa vecmamma dzīvo ar mums un visu laiku cenšas iegalvot, ka puika man esot slims ar galvu, ka tā uzvedoties, ka viņš esot jāved pie ārstiem, dziedniekiem vai sazin pie kā vēl. Ar dakteri esam runājuši par šo tēmu, arī bērns ir izmeklēts un atzīts par pilnīgi veselu gan fiziski,  gan garīgi.  Bet , ja man no savas mātes katru dienu jāklausās, ka esmu mežone ne māte, ka spīdzinu savu "slimo" bērnu u.t.t. galvā tiešām lien ne tās labākās domas.

 

Varbūt Jūs varat sniegt kādu padomiņu.

13. Jul 2013, 00:41

Daudzi vecāka gadu gājuma cilvēki saka, ka audzinam viņu pārāk vaļīgi. Kā tas ir vaļīgi? Ko lai dara - sist, ne, taču! Zāļot, arī nē! Ko tad?

13. Jul 2013, 00:39

Šķiet, ka stāsts ir par manu dēlu. 😀 Identiski. Arī nezinu, ko darīt. Nekur ciemos pat nevar aizbraukt, jo zinu, ka visu laiku mums būs jāskrien viņam pakaļ. Ja ko neļauj, tad gāžas uz zemes ( uz ielas, peļķē, veikalā ), jebkur un kliedz. Manam 1 gads un 9 mēn.
No septembra ies dārziņā, nestādos pat priekšā kā tur tiks ar viņu galā. Varbūt viņu tur ieliks rāmjos.
Mums vēl ir tas, ka viņš nesaka nevienu vārdu, bet to, ko saka vecāki lielākoties saprot ( saprot, kad grib saprast ). 😀
Es pēc dabas esmu ļoti mierīgs cilvēks, bet bērns mani ved ārā no pacietības, dažreiz sanāk uzbļaut. Esmu pārgurusi.
Viņš vienreiz iespiež pirkstus atvilknē, apdedzina pirkstiņus pie karstas krāsns vai nokrīt no krēsla, viņam tak nav mācība, pēc 5-10 min atkal dara to pašu. 😃