varbūt kāda mamma var padalīties pieredzē ar 3-gadnieka vai lielāka bērna uzvedības izmaiņām pieaugot jautājumā, kas skar bērnu viedokļu nesakritību rotaļājoties. 3-gadnieks jau esot spējīgs rotaļāties ar otru vai vairākiem bērniem, ir skaidri un pieņem iepriekš noteiktus noteikumus u.c., taču mana neizpratne ir par to, kādēļ daži bērni (un mans tai skaitā) nereti nespēj pieņemt, ka rotaļas laikā cits bērns kaut ko negrib darīt vai grib darīt savādāk. ja sākotnēji interešu sadursmes rezultāts ir vārdu apmaiņa (jo valoda šādā vecumā ir gana labi attīstījusies), tad ļoti bieži, nespējot panākt vienotu viedokli caur sarunu, sākas dūru cīņas. kurš tad ir tas vecums, kad bērns spēj pieņemt otra atšķirīgo viedokli tikai caur sarunu, bez mēģināšanas likt lietā savu ķermeni? un vai tas būtu pieskaitās izlutinātībai, ja bērns nespēj pieņemt 3 gados, ka cits bērns uzskata atšķirīgi (pieņemot, ka tas noskatīts ģimenē, lai gan nevaru iedomāties situāciju, no kuras tas varētu būt saprasts)? kā vēl, izņemot nemitīgu runāšanu un skaidrošanu līdz spēka izsīkumam, vecāki var bērnam iemācīt, ka jāpieņem arī atšķirīgs viedoklis, ka cilvēki nevar visi domāt vienādi un gribēt darīt vienu un to pašu?
kā es smejos, katru vakaru pusstundu, stundu skandējam nekaušanās mantru 😃 tā jau ir, ka zemapziņā nosēžas, bet nepacietība dara savu - gribas ātrāk redzēt sava darba augļus 😀
īsāk sakot, jāgaida 5 gadu vecums un jācer, ka viss notiks pats no sevis 😀 nu, ne gluži pats no sevis, bet vairāk vai mazāk notiks 😉
man vienkārši nu tik ļoti gribas, lai bērns beidzot cīnītos tikai ar vārdiem, jo runāt un pateikt savas domas prot izcili...
tātad cerība tomēr pastāv?! 😃 es jau bažījos, vai arī šajā situācijā nav tā, ka ir bērni, kuri spēj pieņemt, bet ir bērni, kuri līdz pieaugušā vecumam nespēj pieņemt, ka citiem var būt atšķirīgs viedoklis, rezultātā ir kašķis ar roku/kāju/zobu/nagu palaišanu. tas, ka pieaugušie arī reizēm nepieņem atšķirīgu viedokli, ir skaidri zināms, bet parasti jau tas beidzas ar verbālu kariņu.
dzada, vismaz gadu katru vakaru pa pusstundai mierīgā gaisotnē bez uzmanības novērsējiem skaidroju savam bērnam - ja otrs negrib kaut ko vai, pilnīgi pretēji, grib kaut ko, bet abiem tās vajadzības nesakrīt, nevajag ķerties rīklē par to. nu labi, ne tādiem vārdiem skaidroju, bet šo domu skaidroju. loģiski, nākošā dienā bērnudārzā viņš to cenšas praktizēt, bet, ja tas otrs pēc 2x pateiktiem atteikumiem nereaģē vai reaģē ar savu ķermeni, manējais jau nu malā nepastāvēs vai prom neaizies, bet kausies pretī. par kaušanos vispār jau divarpus gadus katru dienu sausu muti runāju, tā tagad mitējusies, t.i., kad dusmojas, vairs nemēģina par to darīt pāri līdzcilvēkam, taču vēl palikusi šī interešu nesaderība.
te liidzees tikai nemitiiga runaashana un skaidroshana,un veelreiz skaidroshana kapeec taa un ne savaadaas....
man rada beernu naacaas pierunaat pus stundu aiziet uz toaleti un samainiit sev piecuraataas bikses, jo mamma peec tam priecaasies un buus dikti laimiiga...tapeec tikai pacietiibu sajaa vecumaa un runaashanu,izskaidroshanu...daudz ko var panaakt....
varbūt kāda mamma ir lasījusi vai kādos semināros vismaz dzirdējusi? 😀
varbūt kāda mamma var padalīties pieredzē ar 3-gadnieka vai lielāka bērna uzvedības izmaiņām pieaugot jautājumā, kas skar bērnu viedokļu nesakritību rotaļājoties. 3-gadnieks jau esot spējīgs rotaļāties ar otru vai vairākiem bērniem, ir skaidri un pieņem iepriekš noteiktus noteikumus u.c., taču mana neizpratne ir par to, kādēļ daži bērni (un mans tai skaitā) nereti nespēj pieņemt, ka rotaļas laikā cits bērns kaut ko negrib darīt vai grib darīt savādāk. ja sākotnēji interešu sadursmes rezultāts ir vārdu apmaiņa (jo valoda šādā vecumā ir gana labi attīstījusies), tad ļoti bieži, nespējot panākt vienotu viedokli caur sarunu, sākas dūru cīņas.
kurš tad ir tas vecums, kad bērns spēj pieņemt otra atšķirīgo viedokli tikai caur sarunu, bez mēģināšanas likt lietā savu ķermeni? un vai tas būtu pieskaitās izlutinātībai, ja bērns nespēj pieņemt 3 gados, ka cits bērns uzskata atšķirīgi (pieņemot, ka tas noskatīts ģimenē, lai gan nevaru iedomāties situāciju, no kuras tas varētu būt saprasts)? kā vēl, izņemot nemitīgu runāšanu un skaidrošanu līdz spēka izsīkumam, vecāki var bērnam iemācīt, ka jāpieņem arī atšķirīgs viedoklis, ka cilvēki nevar visi domāt vienādi un gribēt darīt vienu un to pašu?