Šoreiz lieta manī - arī pirms grūtniecības man nekad nav patikuši sveši bērni, man uzreiz priekšā tāda kā barjera, es palieku nikna, neiecietīga pat riebīga...Kad paliku stāvoklī, man centās iegalvot ka tad kad piedzims mazais manas domas un izturēšanās mainīšoties, bet nekas tamlīdzīgs. Tagad ir vēl trakāk, man negribas sev tuvumā nevienu svešu bērnu un tas vairāk attiecināms un tādiem kam ir no tiem sešiem gadiem līdz pasmitam(uz padsmitniekiem es vispār ar baltu aci skatos - es nevaru izturēt ka pie mums piem. puiša brālis brauc- viņam 15. Man tāds kā naids ir, es nezinu ka lai to izskaidro) Diemžēl mājās neviens manas izjūtas neņem pierē, un tas viss beidzas gan ar nelaimīgu draugu, gan pavisam nelaimīgu brāli (varbūt tāpēc ka viņš ir netīrīgs, nepieklājīgs, bezkaunīgs) bet tā ir pret visiem. Es zemapziņā saprotu ka tas ir bērns, bet nespēju sevi valdīt. Vēl trakāk kļūst tad kad piemēram ir atbraucis un nesaklāj gultu, nenokopj aiz sevis galdu, nenomazgā savus traukus, velkās gultā nemazgājies un smirdīgām zeķēm - ir pat tā ka gribas "uzšaut " pa skaustu. Un tā nepārtraukti, vislielākās dusmu lēkmes man n;ak tieši tad kad sanāk saskare ar tādiem. Savu deliņu es mīlu, un nekādas dusmu izpausmes man nerodas un nav radušās, pasarg dies uz viņa pat "muša nedrīkst uzsesties"... Ko ar to visu lai dara? Esmu mēģinājusi runāt ar speciālistiem , bet nekas jau nav mainījies.
Mums ar nava vietas nav un vēl mazais.Draugam esmu teikusi ka nav ko te meklēt, jo nav vietas un nav man vēlmes klausīties viņa stulbības😤 Visu cauru dienu sēž vai pie kompja un skatās Bīvisu un Bathedu, vai TV tos aptaurētos simpsonus vai futurami. Uzreiz gribas gan to kompi gan tv sviest laukā pa logu un viņu pašu aiz škvarņika izlikt aiz durīm. Turklāt kad pasaku ka jāiet prom no istabas jo mazais taisās 4u4ēt tadizliekas ka nemaz nedzird vai pasaka k-ko stulbu pretī...
man atkal ir ta ka masas un brala berni ir mili, bet svesi man vienkarsi kaitina. mes dzivojam pagaidam 1istabas dzivokli, sajas dienas gaidams ari mums bernins. bet man ari ir ta ka ciemos biezi brauc drauga bralis (vinam ir 17) nu es vinu vienkarsi nevaru ciest. mums ta maz vietas un brivdienas gribas pabut divata, bet kas tev laus. ka brivdienas ta tas klat (nu nejau katras). bet ari atstaj aiz sevim nekartibu gvelz kaut kadas savas stulbibas, nevaru pat virsu paskatities ka vins mani kaitina. nav jau tik mazs, vai tad nepielec ka mums ta te ir maz vietas un tas vel trauce. draugam gan to neesmu teikusi jo negribu lai apvainojas, tomer vina bralis. kad piedzims mazais ta gan ja ta turpinasies tad gan vairak neklusesu. fui ka vins mani kaitina
Es nezinu no kā man tas ir, nav jau tā ka es tā izturos pret visiem bērņukiem, tikai pret tiem ar kuriem man sanāk saskare var teikt diendienā - un ja tas bērns teiksim runā pretī vecākiem,ir nepieklājīgs utt. Viss man var uzreiz tuvumā nenākt un punkts. Esmu augusi savādāk - es nesaprotu kā var runāt pretī vecākiem (pie tam teiksim 6.gadu vecuma aizsūtīt mamuu uz vienu attiecīgu vietu, ka var nepieklājīgi izturēties pret peiaugušu, vecāku cilvēku kurš tevi baro, skolo) Tas ir tas kas man izraisa to nepatiku.
Šoreiz lieta manī - arī pirms grūtniecības man nekad nav patikuši sveši bērni, man uzreiz priekšā tāda kā barjera, es palieku nikna, neiecietīga pat riebīga...Kad paliku stāvoklī, man centās iegalvot ka tad kad piedzims mazais manas domas un izturēšanās mainīšoties, bet nekas tamlīdzīgs. Tagad ir vēl trakāk, man negribas sev tuvumā nevienu svešu bērnu un tas vairāk attiecināms un tādiem kam ir no tiem sešiem gadiem līdz pasmitam(uz padsmitniekiem es vispār ar baltu aci skatos - es nevaru izturēt ka pie mums piem. puiša brālis brauc- viņam 15. Man tāds kā naids ir, es nezinu ka lai to izskaidro)
Diemžēl mājās neviens manas izjūtas neņem pierē, un tas viss beidzas gan ar nelaimīgu draugu, gan pavisam nelaimīgu brāli (varbūt tāpēc ka viņš ir netīrīgs, nepieklājīgs, bezkaunīgs) bet tā ir pret visiem. Es zemapziņā saprotu ka tas ir bērns, bet nespēju sevi valdīt. Vēl trakāk kļūst tad kad piemēram ir atbraucis un nesaklāj gultu, nenokopj aiz sevis galdu, nenomazgā savus traukus, velkās gultā nemazgājies un smirdīgām zeķēm - ir pat tā ka gribas "uzšaut " pa skaustu. Un tā nepārtraukti, vislielākās dusmu lēkmes man n;ak tieši tad kad sanāk saskare ar tādiem.
Savu deliņu es mīlu, un nekādas dusmu izpausmes man nerodas un nav radušās, pasarg dies uz viņa pat "muša nedrīkst uzsesties"...
Ko ar to visu lai dara? Esmu mēģinājusi runāt ar speciālistiem , bet nekas jau nav mainījies.