Lasīju, ja pati neteic ar situāciju galā, raksti to uz papīra un tas esot labs veids, kā palīdzēt sev, tāpēc dalīšos savā ne visai patīkamajā pieredzē. Ar sava gaidāmā mazuļa tēti iepazinos pirms aptuveni pus gada. Viss bija skaisti.. biju kā apburta. Dāvanas, ziedi, uzmanības apliecinājumi. Viņš teju vai uz pusi vecāks kā es. Taču man likās, ka tas nav šķērslis, jo mūsu domas saskanēja it visā. Braukāju pie viņa uz Rīgu, kur vienmēr bija jautrība, ballītes, izklaides un tās bija mūsu attiecības, kas tajā pašā laikā bija tik mīļas un sirsnīgas. Pirms neilga laiciņa, 1. adventē, uzzināju, ka esmu stāvoklī. Pat nebijām piefiksējuši brīdi, kad tas ir noticis, jo lai arī neizsargājoties, man bija uzticība viņam, ka viņš neko tādu nepieļaus, kā nekā dzīves pieredze viņam lielāka un jau 2 bērni no iepriekšējās laulības. Man bija liels šoks. Kādas 2 nedēļas netiku tam pāri, kaut arī visu laiku esmu vēlējusies bērniņu... nevienu brīdi neesmu bijusi ļoti pārliecināta, ka viņš man ir vienīgais uz visu dzīvi... likās - mūs jau nekas nesaista un man ar viņu bija labi. Tagad, kopš esmu stāvoklī, manas sajūtas ir ļoti mainījušās. Brīžiem ir sajūta, ka esmu kā depresijā, jo nebiju gatava ne bērniņam, ne nopietnai gimenes dzīvei, ne laulībai, ne kopdzīvei. Bija ļoti daudz laika par visu domāt un esmu nonākusi pie secinājuma, ka palikšu pie savas ģimenes, protams, neliedzot, viņam rūpēties gan par mani, gan par mazo, bet dzīvot kopā nevēlos... Esam izrunājuši to visu un viņš, šķiet saprot mani... ir gādīgs un mīļš vēl aizvien, bet mazulis ir atvēris acis man un licis saprast, ka viņš nav īstais, vienīgais...
Dreammom - arī man ar viņu nav tā, ka nesaskanētu, bet nu nezinu, nejūtos vairs tā, kā pirmajos kopā būšanas mēnešos.. pat dažkārt vēlos, lai viņš raksta, zvana un brauc ciemos retāk. Tik dīvaini tas viss..
Paldies - sisis..
Labi vārdiun atbalsts man ir ļoti vajadzīgs. Kā jau teicu - dažbrīd pārņem tāda sajūta, ka esmu viņam parādā.. bet ko nu vairs.. es palikšu pie sava, jo tad, ja es jutīšos labi, arī mazais jutīsies labi. Pēdējā laikā esmu ļoti daudz raudajusi, stresojusi un kreņkējusies par šo visu. Znu, ka tā nevar, bet grūti tikt visam pāri un samierināties ar jaunajiem apstākļiem, kaut arī ir jau man vēl laiks pie visa pierast.. 😀
leeceniite0tu ari malacis, ja spej par spiti grutibam tomer palikt pie sava sakotneja viedokla! un nauda.... nu ja saka ka jau nav ta dzive galvena, bet ir gan un ka vel! tikai galvenais, lai tu naudas del nepadomatu, ka redz tu tam virietim esi ko parada un tapec luk iet dzivot ar vinu kopa! turies pie sava viedokla un gan bus o.k.! 😀
dreammom - jā, es laikam neesmu materiāliste un varu atļauties arī šādu lēmumu, jo esmu pārleicināta, ka viņš mūs nepametīs likteņa varā. Mums ir privātmāja un ģimene man piedāvā atsevišķu divistabu dzīvokli šajā mājā, kur arī viņš, protams, varēs uzturēties un būt ar mazo kopā.
Dažbrīd mani pārņem briesmīga sajūta, jo viņš jau tagad regulāri skaita uz kontu naudiņu un palīdz kā vien var. Bet es - redzi nevaru viņu mīlēt, jo nejūtu to... es nekad dzīvē neesmu spiedusi sevi darīt to, ko nevēlos, tāpēc vel jo vairāk tagad arī to nedarīšu.
Un Tu - par mazo priecājies? Esi apradusi ar domu? Arī Tev ir tā, ka liekas, kopš esi stāvokli ir itkā acis būtu atvērušās? Tikai jā, Tev savādāk, Tu spēj pārvarēt tās sajūtas un domajot par savām interesēm palikt kopā.
Malacis! 😀
Arī man ir sajūta, ka vairāk ir jādomā par sevi un jādara tas, ko es gribu lai man un mazajam būtu labi.. nevis jāizdabā un jāizpatīk citu vēlmēm.
perlanera-nezinu vai tas bij domats labi vai slikti, bet paldies tapat! 😀 es visu savu apzinigo muzu esmu bijusi baiga maita, bet piedzimstot berniem tas viss mainijas! agrak teicu un dariju visu ko domaju! izturejos pret cilvekiem ta ka vini to bij pelnijusi, bet tagad piedomaju ko runaju un daru!
nu ja jau ieprieks teicu, ka vismaz par to prieks, ka atzist berninu par savu un nebeg no atbildibas!
nu jā, es nebiju tik gudra un neteicu viņam tā. Vismaz jau priecē, ka viņš neizvairās no atbildības un par mazo priecājas. Lai arī kādas būs mūsu attiecības, bērniņš jau vienmēr būs mūsu abu.
Gan jau laiks arī man visu saliks savās vietās.
nu jaaa, mana draudzene tagad ir stavokli jo uztejas virietims, kurs briesmigi grib bernu, bet tai pat laika solas vina ieksa neko nelaist! vienkarsi nu nevar tik akli uzticeties virietim!
un vecumam te nav nozime, jo 1.kart-dzeruma ir gruti nokontrolet kur ko trapa, 2kart-saprotu, ka virietim ir vismaz 40 gadu, ja ne vairak un saja vecuma sak paradities problemas ar potenci, ko virietis logiski var noliegt, ja satiekas ar 20-25 gadus jaunu meiteni-sievieti!
mes ar viru tagad ari praktizejam partraukto dzimumaktu, bet tas ir tagad, pec 2 berninu dzimsanas, lidz tam prezervativi! ja negrib vilkt gumiju, tad lai rauj kulaka, ta es teicu lidz nolemam ienemt berninu!
Perlanera - sāpe ir par to, ka otram nespēju atbildēt ar to pašu un esmu sapratusi to tikai tagad, kad nu jau neesmu viena.
Varbūt savā veidā sevi attaisnojot, bet tomēr gluži loģiski man liekas, ka vīrietis, kurš ir vecāks, spēj nokontrolēt situāciju... vienā no pirmajām reizēm jautāju viņam par izsargāšanos, uz ko viņš man atbildēja, ka lai neuztraucos, manī viņš NEKO nelaidīs. Uzticējos viņam un tagad še Tev. Kaut gan - neko nepārmetu viņam... abi esam vainīgi, jo arī man vajadzēja būt gudrākai un teikt - neizsargāsimies - vakara turpinājums nebūs. 😉
Bet lai arī kā būtu zinu, ko es gribu un ko jūt mana sirds.. par visu jau var daudz diskutēt un cik cilvēku, tik viedokļu, bet tāpat jau lēmums jāpieņem ir man. Es vienkārši vēlējos padalīties ar savu pieredzi, zinot, ka mana situācija nav no tām parastākajām un ikdienišķākajām sievietes un vīrieša starpā.
Varbūt savā veidā sevi attaisnojot, bet tomēr gluži loģiski man liekas, ka vīrietis, kurš ir vecāks, spēj nokontrolēt situāciju... vienā no pirmajām reizēm jautāju viņam par izsargāšanos, uz ko viņš man atbildēja, ka lai neuztraucos, manī viņš NEKO nelaidīs. Uzticējos viņam un tagad še Tev. Kaut gan - neko nepārmetu viņam... abi esam vainīgi, jo arī man vajadzēja būt gudrākai un teikt - neizsargāsimies - vakara turpinājums nebūs. 😉
Bet lai arī kā būtu zinu, ko es gribu un ko jūt mana sirds.. par visu jau var daudz diskutēt un cik cilvēku, tik viedokļu, bet tāpat jau lēmums jāpieņem ir man. Es vienkārši vēlējos padalīties ar savu pieredzi, zinot, ka mana situācija nav no tām parastākajām un ikdienišķākajām sievietes un vīrieša starpā.
nu ja vispar jau butu bijis tikai normali, ja jus butu izsargajusies! mes ar nu jau viru izsargajamies lidz celojumam uz ukrainu, tur sapratam, ka gribam but kopa daudz ilgak neka sakuma bijam domajusi (vismaz es, jo sakuma ar vinu biju kopa del tusiniem un naudas) un gribam ari berninu!
un tikai tad mes partraucam izsargaties! tas liekas ta gluzi logiski! un te nu galigi neder teiciens pec kara visi gudri!!!
vismaz prieks, ka bernins ir gaidits un milets no abiem vecakiem un tiesam jacer, ka bernina tetis nepazudis ar laiku!
Jā, arī es tiku nēsāta uz rokām, lutināta un man netrūka nekā, bet liekas, ka es tomēr neesmu materiāliste un mani nevar "uzpirkt".. Mēs esam visu izrunājuši un viņš labi saprot mani.. neko nepārmet, nepiespiež un nemāca... atbildību nesam mēs abi.
Letia - Tu pavisam vienkārši, bet trāpīji 10niekā. Mēs ar bērniņa tēti neesam sastrīdējušies, mums ir labas attiecības, taču sirdī jūtu, ka nemīlu viņu. Arī mani vecāki saka - ja arī Tev liekas, ka viss ir sabojāts, neaizmirsti to, ka viņš Tev ir devis dārgāko, kas Tev ir.. un tā es arī jūtos..
Man pēc "avārijas" kontracepcijas iet bija sen par vēlu, jo es saku, ne viņš, ne es, nepiefiksējām brīdi, kad tas notika. Kad uzzināju, biju jau 5. nedēļā.
Viņš priecājas par mazo... regulāri palīdz ar finansēm, brauc ciemos, interesējās katru dienu, bet arī saprot, ka no manis nevar īsti neko prasīt, jo esmu viņam teikusi, ka neesmu nekam tādam gatava.
Gribēju teikt - pieķeršanās.*
laaaceniiite - nē nē, nepārproti, tas nav nosodījums.
Tāpēc jau jautāju, ko saka šis vīrietis, vai ir ar atbildību, vai tomēr spēlejas?
Ko saka vecāki? Jo tomēr jau to naudiņu vajadzēs?
Par mani varu teikt - tika un vienīgi kontracepcija, pēc gada kopā būšanas pēc "avārijas" devos uz aptieku pēc avārijas kontracepcijas. jo tas viss nav joks
Tā nebija mīlestība un tā nav mīlestība.. Tā bija sava veida ieķeršanās... simpātijas.. bet mūža mīlestība tā nav, to es zinu skaidri!
bet pastāst, kā ir - Tu mīli to cilvēku vai nē?
Spre - neesmu rakstījusi šo rakstu, lai tagad žēlotos, cik man ir grūti, jo tā nav. Lai arī bērniņš ir neplānots, bet ir ļoti gaidīts no abiem vecākiem...
Izskatās, ka Tu esi šajā portālā, lai nosodītu, iespējams, skatoties pēc tā,ka citām un, varbūt, pat Tev iet vēl grūtāk. Tas nenozīmē, ka man ir viegli. 😉
Par naudu šeit nav stāsts... kā jebkura mamma es vēlos,lai mans bērns ir nodrošināts ar visu nepieciešamo..un tagad, ja esmu izvēlējusies nedzīvot ar bērna tēvu kopā, nozīmē, ka man ir jāatsakās no visas palīdzības, ko viņš man piedāvā sniegt? Es saku vēlreiz - neliegšu viņam audzināt un rūpēties par mums...
Laikam tā tiešām bija stulba kļūda rakstīt un dalīties savā pieredzē, ja jau pirmajos ierakstos jāsaņem tik lieli pārmetumi... par to kāpēc nelietoji kontracepciju... pēc kara jau visi gudri. 😉
Jā, mana ģimene mani atbalsta un priecājās... protams, ka tas man ir pats svarīgākais un neko citu man nevajag!
Tu noteikti esi diezgan jauna, vai tava ģimene tevi atbalsta? Tas tagad ir galvenais.
Trakas lietas.
Gribs kliegt - NU KAM DOMĀTA KONTRACEPCIJA!!!!!!!
Dzīvot kopā negribu, par bērnu neliegšu rūpēties - nu jā lieka nauda jau noder vienmēr.
UN KO SAKA TAS VIŅŠ, 2x vecākais vīrietis, kurš paspēlējās?
Bet turies, ja izlēmi bērniņu paturēt, izaudzināsi, bet nelolo sapni, ka būs 100% atbalsts, jo ģimenes jau nav
Lasīju, ja pati neteic ar situāciju galā, raksti to uz papīra un tas esot labs veids, kā palīdzēt sev, tāpēc dalīšos savā ne visai patīkamajā pieredzē.
Ar sava gaidāmā mazuļa tēti iepazinos pirms aptuveni pus gada. Viss bija skaisti.. biju kā apburta. Dāvanas, ziedi, uzmanības apliecinājumi. Viņš teju vai uz pusi vecāks kā es. Taču man likās, ka tas nav šķērslis, jo mūsu domas saskanēja it visā. Braukāju pie viņa uz Rīgu, kur vienmēr bija jautrība, ballītes, izklaides un tās bija mūsu attiecības, kas tajā pašā laikā bija tik mīļas un sirsnīgas.
Pirms neilga laiciņa, 1. adventē, uzzināju, ka esmu stāvoklī. Pat nebijām piefiksējuši brīdi, kad tas ir noticis, jo lai arī neizsargājoties, man bija uzticība viņam, ka viņš neko tādu nepieļaus, kā nekā dzīves pieredze viņam lielāka un jau 2 bērni no iepriekšējās laulības. Man bija liels šoks. Kādas 2 nedēļas netiku tam pāri, kaut arī visu laiku esmu vēlējusies bērniņu... nevienu brīdi neesmu bijusi ļoti pārliecināta, ka viņš man ir vienīgais uz visu dzīvi... likās - mūs jau nekas nesaista un man ar viņu bija labi.
Tagad, kopš esmu stāvoklī, manas sajūtas ir ļoti mainījušās. Brīžiem ir sajūta, ka esmu kā depresijā, jo nebiju gatava ne bērniņam, ne nopietnai gimenes dzīvei, ne laulībai, ne kopdzīvei. Bija ļoti daudz laika par visu domāt un esmu nonākusi pie secinājuma, ka palikšu pie savas ģimenes, protams, neliedzot, viņam rūpēties gan par mani, gan par mazo, bet dzīvot kopā nevēlos... Esam izrunājuši to visu un viņš, šķiet saprot mani... ir gādīgs un mīļš vēl aizvien, bet mazulis ir atvēris acis man un licis saprast, ka viņš nav īstais, vienīgais...