Sveiki,,,,!!! Ievinja bij ierosinājusi tēmu, uzrakstīt mazajiem pasaku, bet tad kautka nebija iedvesmas visām.....Pamēģināšu uzrakstīt sākumu pasakai un gaidu jūsu turpinājumu....:):):) Reiz, kad kokiem sāka krist lapas un kad aukstais Ziemelju vējš spītīgi centās noraut cepuri no galvas, mazs rūķis savā namiņā Dižkoku mežā ielēja tasītē karstu tēju, tad paraudzījās ārā pa logu, jo gaidīja ierodamies ciemos draugu no Mazrūķīšu ciemata. Draugs bij solījis rūķim izstāstīt ko ļoti svarīgu, kas pagāšnakt noticis Mazrūķīšu ciematā..... Eeee, te jau vinjsh nāca!!! Rūķis pieskrēja pie durvīm sagaidīt ciemiņu..... Tagad gaidu turpinājumu......:):):)
...Mazie rūķīši , padarījuši savus labos darbiņus un apdāvinājuši visus bērnus, bija gatavi doties mājās. Nokļuvuši Lapzemē, Babubs ar Ķērpaini atvadījās no Ziemassvētku vecīša un viņa palīgiem, lai dotos mājās uz savu tik ļoti mīļo Dižkoku mežu.
Ieradušies mājās, viņi ieraudzīja visu ciemu izrotātu ar jaukiem lukturīšiem un kokos sakarinātām virtenēm, jo Dižkoku iemītnieki arī svinēja Ziemassvētkus.
Visi rūķi skrēja pretī abiem mazajiem varoņiem un apsveica ar labi paveiktajiem darbiņiem. Babubs ar Ķērpaini bija tik laimīgi, ka ir mājās!!! Iegājuši savā siltajā, draugu izrotātajā namiņā, viņi apsēdās savos lielajos, vecajos šūpuļkrēslos un raudzījās caur mazo lodziņu uz debesīm, kur ik pa brīdim iemirdzējās pa mazai, spožai Ziemassvētku zvaigznītei.....Beigas...
....Mazais Kārlēns bija ļoti ieriecināts, ka varēja izdauzīties kopā ar rūķiem. Kamēr visi dauzījās, Kārlēna mamma pagatavoja siltu brūkleņu tēju, lai visi sasildītos. Izpikojušies un izdauzījušies, mazie rūķi kopā ar Ziemassvētku vecīti devās tālāk iepriecināt bērnus...Arī abi palidņi ,kas bij zagusi rotaļlietas cītīgi strādāja, lai atpelnītu kautkā savu vainu. Bija tik jauki redzēt bērnu smaidus un laimīgās sejas šajā Ziemassvētku vakarā.....
Nju, darbiņš padarīts, iesaucās Vecītis! - Varam doties uz Lapzemi, uz mājām!!!!....
"Labi,bet pēc tam jums būs neliels sods!"
Visi priecīgi saleca lielajās ragavās,kuru priekšā bija četri skaisti,stalti ziemeļbrieži.
Vecītis iesaucās :"Komēta,Pārsliņa,Rūdolf,Sērmuli uz priekšu!"Ziemeļbrieži saslējās pakaļkājās un pacēlās debesīs,kur virpuļoja sniegpārsliņas.Tas bija tik skaists skats no augšas uz mazo Ziemassvētku ciemu kā pasakā-visas mājiņas izgaismotas ar lampiņām un lāstekām,kurās atspīdēja krāsainās gaismiņas,kupenas lidz logiem un mazie vecīša palīgi ar sievu,priecīgi māj pavadot ceļiniekus...
Mazie rūķi bija tik laimīgi, ka tiks līdzi Ziemassvētku vecītim uz dāvaninju dalīšanu, jo tas taču ir tik liels prieks, ja vari kādam uzdāvināt dāvaninju, ko pats esi gatavojis!!! Visi jau bij salīduši ragutiņās, kad piepeši aizelsušies piesteidzās pavisam mazi un noraudājusies divi rūķīši...Viņi skaļi šņuktēja un sāka stāstīt- Vecīt un rūķīši, lūdzu piedodiet, mēs bijām vainīgi, ka no saraksta pazuda daži bērnu vārdi, jo vienkārši bijām izdomājuši, ka varētu savakt sev kādas mantiņas....Mēs bijam mankārīgi un mantiņas vienkārši krājām kaudzē, bet mums nav nekāda prieka ar viņām vairs spēlēties, ja zinām, ka citam bērnam viņas labak noderētu...Lūdzu, lūdzu piedodat, mēs jums atdosim atpakaļ visu sazagto un lūdzu paņemat mūs līdzi, mēs gribat labot savas kļūdas.....
Ziemassvētku vecītis sarauca uzacis, nopūtās savā lielajā baltajā bārdā un teica..........
Sniega māmuļa smaidīdama:"Protams,ka var ,vajag tikai darīt!"
Rūķi un Vecīša palīgi, dzirdot šos uzmundrinošos vārdus, ķērās pie darba.Bariņš ķērās pie plastmasas mantu darināšanas,bariņš pie koka mantu darināšanas,Babubs kopā ar dažiem Vecīša palīgiem ķērās pie rotaļlietu saskrūvēšanas.Ķērpainis ar draugiem krāsoja,citi saiņoja dāvanas.Visapkārt valdīja smiekli,čalošana un rosība.Telpu piepildīja, Sniega māmuļas un rūķu meiteņu cepto,cepumu un rūktisaldā kakao smarža.CEpumi bija zeltaini brūni ar kanēli,dažādas formas.Mirklīti rosība apstājās,jo strādniekiem jāiestiprinās.
"Tik gardus cepumus nekad neesmu ēdis!"iesaucās Babubs.Ķērpainis viņam tikai piekrītoši pamāj ar galvu,jo nespēj pateikt ne vārda,mute pilna līdz ausīm ar gardumiem.
"Uzdzeriet kakao,lai mute neaizlīp!"kāds palīgs uzsauca Rūķiem.
Kakao bija saliets ,mazās nu tik mazās,ka knapi varēja satvert,krūzītēs.
Ķērpainis nodomāja un klusi noburkšķēja:"Tur pat pelei nepietiktu!"un uzreiz ,
nokautrēdamies,vienā rāvienā iztukšoja tasīti.Te tavu brīnumu- tiklīdz Ķērpainis to no lūpām noņēma ,tā atkal piepildījās.Ķērpainim acis iepletās no brīnumiem,bet pārējie gardi smējās,par Ķērpaiņa izbrīnu.
Pavisam piesarcis noteica;"Gards gan!"
Tā katrs, apēdis pāris cepumus un iztukšojis tasītes ar gardo dzērienu,atkal ķērās pie darba.
Visi tik rosīgi strādāja,ka nepagāja ilgs laiks,kad visas dāvanas bija netikai gatvas,bet jau sasaiņotas.
Ziemassvētku vecītis ar savu sievinu - Sniega Māmuļu bija ļoti priecīgi, ka mazo rūķīšu ciems bij tik ātri pasteidzies palīgā, jo līdz Ziemassvētkiem bij palicis tikai nepilns mēnesis un vēl tik daudz dāvaninju jāsagādā...Visi rūķīši devās uz vecīša rotaļlietu darbnīcu, jo tur bija vairāk vietas priekš vesela rūķu bariņa....Iegājuši iekšā pasildīties un atpūsties, viņi sāka domāt darbības plānu, ar ko sākt, ko meklēt????
Dāvaniņš ieskrēja aizelsies istabā un sāka stāstīt....Zinat rūķīši - kautkas nav kārtībā ar dāvaniņu sarakstu, jau pagāšgad pamanījām, ka daži bērni nesaņem dāvanas, itkā kāds ļaundaris būtu viņus izdzēsis no Ziemassvētku vecīša burvju saraksta.....Abi rūķi Babubs un Ķērpainis saskatījās un nopūtās - mēs laikam būsim arī šajā sarakstā, jo pagāšgad saņēmām dāvaniņas, bet ne īstās, tās bija sajauktas ar vietām...Nez kas tur notiek???Būs laikam jāgatavojas tālajam ceļam uz Lapzemi...jāglābj bērnu prieks......!!!!
Tā nu katrs rūķis izteica savu kvēlāko vēlēšanos un katra tika piepildīta.Visi bija laimīgi,ka tik labi atrisinājās laumiņu nedienas.
Izgulējušies no rīta atvadījāmies no radiem un laumiņām devāmies atpakaļ uz mājām Dižkoku mežā.
"Kāds tev jauks piedzīvojums gadījies!"iesaucās Babubs.
"Jā,mazo draudziņ..."sapņainā balsī atteica Ķērpainis.
Rūķi pļāpājot nebija pamanījuši ,ka uzlekusi saulīte un jauna,skaista diena sākusies.
...Pēkšņi izdzirdējām rupjas balss smieklus:"Ha,ha hā ,nekur tu nespruksi,mēs tevi noķersim un tavas burvju spējas un spārnus nogādāsim mūsu karalienei!"
Paslēpušies aiz sagrautas laumiņu mājas vērojām,kas notiek.Redzējām tikai bēgošu laumiņu,bet kas viņu vajā neredzējām.
Tad atcerējos ,par Burvju tējas pilēm,ko man iedeva Mežameita,un uzšļakstīju,nedaudz aiz laumiņas muguras.Pēkšņi kāds sāka traki šķaudīt un spļaudīties,tad arī ieraudzījām vainīgos-divus ,mazus,ļoti neglītus briesmonīšus.Viņi bija tik nobijušies mūs ieraugot,ka pat sāka raudāt un lūgties mūs:"Lūdzu nedariet mums pāri,mēs tā vairāk nedarīsim!"
"Kas jums lika tā darīt?"es nebēdņiem jautāju.
"Mūsu karaliene,viņai skauda,ka laumiņas ir tik skaistas,kad lido ar saviem mirdzošajiem spārniņiem un kaisa burvju putekķus,bet viņa tik neglīta."
"Ak tā!Tagad jūs atdosiet laumiņām spārnus un Burvju puteklīšus,visu sakopsiet un vairs nekad tā nedarīsiet.Pateiksiet savai karalienei,lai nāk laumiņām atvainoties,citādi viņa jutīsies vēl sliktāk nekā tad,kad apskauda laumiņas."
Briesmonīši atvēra mazas krāsainas pudelites,no kurām, mirdzēdami visās varavīksnes krāsās ,izlidoja mazie,skaistie laumiņu spārni.Atdeva turziņas,kas bija pilnas ar Burvju puteklīšiem.Laumiņas, aiz laimes, gaisā griezās dejā un bārstīja savus zelta puteklīšus.
Es jau laidos snaudienā,pēkšņi mani pamodināja kādi klusi šņuksti.Es tā sabijos,ka izvēlos no gultas.Piecēlos,pa tumsu taustīdamies, meklējot sveci un sērkociņus,uzdūros kaut kam.Tik ļoti pārbijos,ka ielecu gultā pie Lieldeguņa,kurš tajā brīdī saldi krāca.Protams pamodināju gan Lieldeguni gan pārējos rūķus.Lielcepuris neapjuka un iededzot sveci nopietnā balsī teica:"Kas par traci!Vai tiešām nav iespējams pat mierīgi atpūsties?"
Es ļoti pārbijies,trīcošā balsī viņam paskaidroju,kas noticis.
Lielcepuris visiem lika pārmeklēt mazo istabu,lai atrastu to kas raudāja.
Visi ne vārda nesakot sāka pārcilāt mazās lietiņās istabā,vispirms pie gultas,kurā gulēju es.Kad tur neko neatradām ar lielāku rosību pārcilājām katru puteklīti,bet neko nespējām atrast.Es domīgs apsēdos uz gultas,iestūmu vienu kāju sūnu čībā,kad liku otru kāds sīkā balstiņā sāka kliegt:"Lūdzu nedari to, tu sabradāsi mani!"
Visi rūķi pieskrēja, noliecās pār necilo čību un iepleta acis aiz brīnumiem,ka čība runā.
"Paiet nost,"Lielcepuris valdonīgā balsī pavēlēja pārējiem un pacēla čību.Nedaudz pakratīja,no tās izvēlās maza,maza,noraudājusies meitenīte nu tik maza kā mans nags.
Viņš jautāja:"Kas tu esi un ko dari Ķērpaiņa čībā?"
"ES esmu Meža laumiņa un es paslēpos ,no laumiņu ķērājiem,kas atņem mums spārnus un feju puteklīšus,Viņi ir pārņēmuši visu Laumiņu ciemu,lūdzu palīdziet!"mazā Laumiņa šņukstēja izmisīgā balstiņā.
Mums divreiz nebija jāsaka,saģērbāmies un devāmies ceļā.
....pēc kāda laiciņa jau bijām pie septiņu rūķīšu mītnes...vinji bija ļoti pārsteigti mūs ieraugot, jo nebija ciemos gaidījuši.Vini mūs laipni uzņēma, pacienāja ar meža ķērpju un brūklenīšu tējiņu un pašceptajiem cepumiņiem.Mēs bijām laimīgi, ka varējām atpūsties, jo bijām no garā ceļojuma piekusuši un izsalkuši. Atstājām savus glaunos Vienradžus pie mājiņām un pajautājām rūķīšiem pēc ūdens un svaigas zāles, lai mūsu palīgi varētu atpūsties....Un tā dzerot tēju, jau bija pienācis vakars un sāka satumst, Vienradži tika aizvesti uz tuvējo pļavu, kur bija liels aploks, tajā jau ganījās rūķīšu mazie zirdziņi - poniji,,,,tik mazi, smieklīgi un protams septiņi, katram rūķim pa savam....Gribējām likties pie miera, saklājām gultiņās un nopūtām sveces,,,,,
...gāju gāju, līdz attapos skaista izcirtuma vietā, tas laikam bij tas Aizmigušo vienradzu mežs, bet tik nevarēju saprast, kā vinji var būt aizmiguši, ja pamanīju zemē ko līdzīgu zirgu pēdām....laikam jau pamodušies - nodomāju...devos tālāk un saucu - Bailulīt, kur tu esi???
Te pēkšņi no labās puses iznāca liels , balts vienradzis , bet kas tad tas???Vinjam mugurā sēdēja mans draugs Bailulis, lepni turēdamies vienradža krēpēs....Viņš izsaucās - nu Ķērpainīt, vai esi gatavs piedzīvojumiem???Es pierunāju šo jauko vienradzi, lai pavizina mūs kādu gabaliņu tālāk pie septiņiem rūķīšiem, tik sen nav rada gabali redzēti...Dodamies????.......
"Labi.Kas tas par pārbaudījumu?"
"Tev jāpalīdz man salasīt 7 sastāvdaļas burvju tējai."
"Kādas tās ir un kur atrodas?"
"Tepat izcirtumā,tās spēj atrast,tikai tas,kam ir tīra,skaidra sirds...Vai esi ar mieru?"
"Jā, bet kā es zināšu kā tieši tās ir īstās?"
"Kā jau teicu,ja tev ir skaidra sirds,pats sapratīsi,ka tieši tā ir īstā..."
Meža meita ielika man rokās,no bērza tās izveidotu cibiņu,smaidīdama novēlēja veiksmi.Tā es apmulsīs ķēros,pie meklēšnas.Pietupos pie katra zāles stiebriņa,bet neko īpašu nepamanīju,sāku domāt vai man tiešām nav skaidra sirds,līdz kāda zemeņu lapiņa sāka laistīties visās varavīksnes krāsas.Tā nopriecājos,uzmanīgi noplūcu lapiņu un ieliku trauciņā.Rūpīgi vēroju apkārtni,visur vizēja mazas varavīksnes.
"Kāds skaistums!!!"iesaucos un laimīgs drīz vien biju salasījis visas sastāvdaļas:zemeņu lapiņu,viršu ziediņu,melleņu lapiņu,avenāja zariņu,zaķkāpostiņua lapiņu,zaķkāposta ziedu,mazu sačokurojušos neaprakstāmu lapu.
"Lūdzu,"pasniedzu meitenei cibu,nobijies turpināju"vai īstās sastāvdaļas?"
Meža meita smaidīdama atteica:"Tūliņ redzēsim,tagad mums vajag vien ūdeni,no Meža Nimfu avota.Aizej pie tā akmens un trīs reizes pieklauvē."
Drošā solī devos pie skaistā akmens,pieklauveju.Akmens lēnām plīsa vidū pušu,pa spraudziņu sāka tecēt mazs,mazs strautiņš.Man no brīnumiem acis iepetās.
"AR sauju pasmel ūdeni un nāc šurp,"skaistā Meža meita mani paskubināja.
"Lej klāt!"
Trīcošām rokām pielēju ūdeni.Pēkšņi visas sastāvdaļas pacēlās gaisā un sāka virpuļot.
Mežameita noteica:"tev nu dien ir tīra sirds!"
"Paldies!"
"Tagad varēšu izārstēt savu sasirgušo māti.Paldies tev mazo rūķīt!Še tev trīs piles no manas tējas,tu zināsi,kad izmantot tās.Tavs draugs devās uz Aizmigušo Vienradža meža pusi."Meža meita pastiepa roku uz Dienvidiem.
Laimīgs pateicos un devos meklēt draugu.
...septiņjūdžu mežā.
"Tajā,kurā dzīvo septiņi rūķīši un Sniegbaltīte?"Babubs pārtarauca Ķērpaini.
"Jā,jā tajā pašā."Smaidīdams atteica Ķērpainis un turpināja"Mēs bijām tik pārguruši,ka aizmigām,neēduši un nosaluši...Pēkšņi pamodos no Bailuļa kliedzieniem. "Ķērpaini,draudziņ,mosties,palīdzi!"
Es neko nevarēju redzēt,jo bija satumsis,tikai dzirdēju kā drauga balss attālinās.Skrēju uz to pusi,no kuras skanēja Bailuļa balss,bet aizķēros aiz kaut kā un nokritu zemē un sasitu galvu.Kad atvēru acis,spīdēja saulīte un putnu balsis vīteroja.Aplūkoju apkārtni,"Bailuļa nav!Tad tas nebija sapnis..."pie sevis noteicu,piecēlos un sameklēju savu tarbu un nedaudz iestiprinājos un visu laiku domāju,kas varētu būt noticis ar Bailuli.Pēkšņi ieraudzīju zemē lielu,sirmu spalvu kušķi un visa zeme bija pilna ar milzīgām pēdām.
....Ķērpainis, kā vecs rūķis būdams, izvilka savu lielo tabakas dozi, aizkūpināja smalko pīpi un atsēdies krēslā sāka stāstīt.....Redz , Babub, kad es vēl biju jauns, dzīvoju mūsu kaimiņu ciematā aiz Dižkoku meža, šis ciemats bij saulains un piepildīts pilns ar jaukiem rūķu smiekliem.Mēs strādājām savus darbiņus - cits rušinājās pa dārziem, cits sēja labību, cits audzēja vistas un trušus, bijām ļoti draudzīgi....Bet man jau kā jaunam puisim gribējās iet pasaulē, kādu piedzīvojumu sameklēt, kautko interesantu ieraudzīt, nju tā es ar savu draugu Bailuli, kuru bija ļoti grūti pierunāt, devos ceļojumā aiz Lielajiem kalniem.....nogājuši trīs dienas un trīs naktis,nonācām...............
Viņiem piebiedrojās arī pārējie mošķi,rūķi un jūrasbriesmoņi.Visi tik gardi smējās. Pēkšņi Pūķis savā zemā balss tembrā ierunājās:"Kāpēc jūs man nepalūdzāt,lai pārtraucu savu izrīšanos un postīšanu?"
"Mums bija bail..."
"No kā-no manis???"
"Mjā,"visi mošķi reizē piekrītoši pamāja ar galvu.
"Nevajag baidīties,mums pūķiem ir ļoti bail no jums visiem mazajiem radījumiem,pat no pelēm un odiem."
Babubs neizpratnē jautāja:"Kāpēc tu demolēji mošku ciemu un baidīji viņus?"
"Es esmu mēnessērdzīgs.Es domāju,ka sapņoju par to ko visu darīju.Tas bija mans sapnis,kas piepildījās-es kaut nedaudz,bet tomēr spēju jūs visus nobaidīt,"pūķa seju pārņēma smaids.
Visi rūķi,mošķi,atviegloti smaidot māja ar galvu,apskaujot pūķi teica:"Tas tev nu dien izdevās!!!"
Pūķis priecīgs pateicās:"Paldies!"un turpināja"Tagad būsim draugi!Palīdzēsim viens otram un nedarīsim pāri.labi?"
Rūķi un mošķi smaidot atsaka:"Protams!Kā gan savādāk!"
Jūrasķēmi, visā noklausoties un noskatoties,palika ļoti domīgi...
...lidz Jūras briesmonju ciematam.Visi kopā uzstūmuši lielo pūķi uz paštaisītā plosta, vinji to ielaida upē, plosts līgani peldēja pa upi lejup,,,rūķi un mosķji jau nopriecājās, ka būs tikushi valjā no briesmīgā pūķa, bet te pēkšņi pūkis ieņurdējās un sakustējās....laikam jau indes deva tomēr bija par mazu prieksh tik liela dzivnieka...............
Tagad tik bij jāizdomā kā to lielo pūķi aizgādāt liidz Jūras briesmõ
Tagad tik bij jāizdomā kā to lielo pūķi aizgādāt liidz Jūras briesmõ
Mošķis atnesa un iedeva Pūķim gaļu.Pūķis to apostīja un teica:"Tā smaržo tā savādāk,tā vilinoši..."un iecirta savus milzīgos zobus gaļas gabalā.Košļādams burkšškēja:"Tikk tiešām garda!"Mošķis nobijies, par to,kas būs,kad gaļa būs apēsta,trīcošā balsī atsaka:"Tas tāpēc,jo tā ir valdnieka gaļa."Mošķis sāka raudāt.
Pa to laiku pūķis bija notiesājis visu gaļu,un smagi nopūzdamies iemiga.
To visu no krūmu pudura vēroja,Mošķu vadonis,jūrasbriesmoņu vadonis un Tātiņš ar Babubu.Mazliet pagaidījuši devās pārbaudīt vai inde iedarbojusies,pabakstīja pūķi ar koka zaru un priecīgi visi reizē iesaucās:"Mums tas izdevās!Mēs esam lieliska komanda!"un aiz laimes pat apskāva viens otru.
Babubs domīgi jautāj:"Kādas jums attiecības ir ar Jūrasķēmiem?"
Vadonis sarauc savu grumbaino pieri vēl trakā un prasa:"Ko tads atiecibs ēd un kā izskats??"
Tātiņaš gardi smejas:"Viņš gribēja teikt,vai jūs sarunājaties un draudzējaties vai karojat ar Jūrasķēmiem?"
"Ta tak vaig runāt normāl,mēs ar viņiem kop gāj medīt un laupit uz pūķciem..."
Babubs turpināja:"Ļoti labi!Tev kāds jāaizsūta ar ziņu pie Jūrasķēma vadoņa,lai atnāk pie mums aprunāties,lai nāk bez ieročiem."
Mošķu vadonis saviem pakalpiņiem dusmīgi uzrūca,kaut ko savā mēlē un turpināja tālāk rūķiem saprotamā valoda:"Labi,bet mēs arī pievienosim nosacījumus no mūsu puses."
Tātiņš:"Kādi tad tie būs?"
Mošķu vadonis atkal kaut ko noburkšķēja savā mēlē,mošķi kaut ko pretim,mājot ar galvu,ka nepiekrīt.Vadonis jau pavisam briesmīgā balsī uzrūca un turpināja:"Tādad mēs pievienosim šāds noteikums:
1.Rūķ ciems jāapvieno ar Mošķ ciemu.
2.Rūķiem būs jāmāc savs gudrībs mumsim- mošķiem
3.Rūķ varēs mierīg pārvietotis pa Mošķ ciem un otrād."
Babubs piekrītoši pamājar galvu un nosaka:"Lai notiek!"
Tātiņam un Babubam acis iepletās no dzirdētā.Tātiņš pār jautāja Babubam vai es pareizi dzirdēju:"Viņiem vajag mūsu palīdzību?"Babubs piekritoši pamāj ar galvu un nosaka:"Tā gan..."
Rūķīši bija neizpratnē,ka mošķi grib rūķu palīdzību.Parasti viņi tik uzglūnēja,ka tik kādam rūķim pāri nodarīt.
Mazliet atguvušies no šoka rūķi apspriedās un vienā balsī jautāja:"Kas mums par to būs,ja mēs palīdzēsim?"
Mošķu vadonis nopietnā sejas izteiksmē atrauca:"A,ko jus grib?"
Tātiņš sāka lēkāt aiz priekiem,ka var izvēlēties,ko saņemt par palīdzēšnu,un priecīgs iesaucās:"Lielu maisu ar našķiem!"
Babubs ļoti dusmīgi :"Tātiņ,rimsties!Mums svarīgākas lietas,ko prasīt!"
Mošķu vadonis, nespēdams sagaidīt atbildi, saka:"Izlemiet tak!Ko jumsim vajg,lai varam ķerties pie liets!"
Tātiņš ļoti nopietni turpināja:"Labi,mēs gribēsim,lai mošķu vadonis paraksta līgumu,kurā pavēl visiem mošķiem turpmāk pret Rūķiem un citām dzīvām radībām izturēties labi un izpalīdzīgi."
Visi trīs mošķi vienā balsī,špļaudīdamies un ņirgdami:"Mēs,lai labi izturētos pret šitām radībā,NEKAD!!!"
....Tātiņs, visus spēkus pielikdams, izlauzās cauri mošķu baram un skrēja , ko kājas nes....skrēja, skrēja, līdz paklupa pret lielā ozola saknēm, kas stiepās pāri pusei no tacinjas...viņš lēni piecēlās, bet nevarēja pakustināt kāju, ko bija savainojis,,,,bet nekas, tūlīt jau bija piesteidzies rūķis Baububs, palīdzēja Tātiņam un abi devās mājup, cik ātri spēja...knapi ieskrējuši iekšā un aizcirtuši durvis, viņi izdzirdēja, mazo solīšu dipoņu uz lieveņa...arī mošķi bija klāt un zibsnīja savas spīdīgās atčeles tumsā aiz logiem...........
...un, pēkšņi rūķi Tātiņu aplenca mošķu bars....viņi lūrēja uz nabaga pārbijušos rūķi ar mazām spulgām atčelēm un smīnēja....Rūķis Tātiņš sauca, ko jums no manis vajag, ko jūs gribat, bet mošķi likās, neko nedzirdam un salīda ciešak apkārt rūķim.....te pēkšņi no tumsas atskanēja sauciens - Tātiņ, turies, es nāku palīgā................
Un tā malkodami gardo tēju, abi rūķi apsprieda pagājušās ziemas notikumus ar rūķi Rūsiņu....bet tad rūķis Ķērpainis iesaucās- eiii, Baubub, tu takš gribēji man pastāstīt, kas noticis Mazrūķīšu ciematā pagāšnakt????? Vai atkal kāds rūķis ir pazudis?????..........
Rāmāk, rāmāk!- Babubs nopurināja rūķi Ķērpaini nost,- esmu taču izlijis slapjš! Pamet kādu villaini!
Sveiki,,,,!!!
Ievinja bij ierosinājusi tēmu, uzrakstīt mazajiem pasaku, bet tad kautka nebija iedvesmas visām.....Pamēģināšu uzrakstīt sākumu pasakai un gaidu jūsu turpinājumu....😀😀😀
Reiz, kad kokiem sāka krist lapas un kad aukstais Ziemelju vējš spītīgi centās noraut cepuri no galvas, mazs rūķis savā namiņā Dižkoku mežā ielēja tasītē karstu tēju, tad paraudzījās ārā pa logu, jo gaidīja ierodamies ciemos draugu no Mazrūķīšu ciemata. Draugs bij solījis rūķim izstāstīt ko ļoti svarīgu, kas pagāšnakt noticis Mazrūķīšu ciematā.....
Eeee, te jau vinjsh nāca!!! Rūķis pieskrēja pie durvīm sagaidīt ciemiņu.....
Tagad gaidu turpinājumu......😀😀😀