Man ir tāda problēma, ka braucot garos gabalus ar autobusu paliek šausmīgi slikti un ne jau vien tas ka nāk vēmiens bet liekas ka sirds pa muti ārā izkāps un galva griežās, sajūta tāda kā karuselī. Pēdējo reizi gulēju autobusā uz grīdas, jo nebija pat spēks nostāvēt kājās. Varbūt kādai ir gadījies k-kas līdzīgs un kā ar to cīnīties? Un vai vispār ir iesakāms šādā gadījumā braukāt ar autobusu?
Man ar pirmo bernu (meitu)ta nebija tgt gaidu otro (puiku)un ir traki ka kkur braucu ta nelabi liekas ka gipsu bet ja nevaru izturet kapju 1,2 pieturas atrak un tad pastaigajos pa svaigu gaisu.ta man paliek labak.
Man tā arī ir jau no bērnības. Pirmajos grūtniecības mēnešos palika vēl trakāk. Braukājot lielos gabalus, vienmēr sēdēju priekšējās vietās,kur labi var redzēt ceļu. Dziļi elpoju un skatījos uz ceļu. Nezinu, kāpēc, bet man tas ļoti palīdzēja..
Nu man ir līdzīgi. Tas ka es apsēžos man nepalīdz nemaz arī konfektes zem mēles nepalīdz. Vispār tās sajūtas ir vienkārši drausmīgas.
man visu mūžu tā ir, tādēļ, ja iespējams, izvēlos vilcienu - tajā nav slikta dūša.
vispār palīdz galvas stipra turēšana rokās, galvas noliekšana starp ceļiem vai, ja iespējams, sēdēšana starp sēdekļiem un galvas iespiešana starp galvas balstiem.
Man ir tāda problēma, ka braucot garos gabalus ar autobusu paliek šausmīgi slikti un ne jau vien tas ka nāk vēmiens bet liekas ka sirds pa muti ārā izkāps un galva griežās, sajūta tāda kā karuselī. Pēdējo reizi gulēju autobusā uz grīdas, jo nebija pat spēks nostāvēt kājās.
Varbūt kādai ir gadījies k-kas līdzīgs un kā ar to cīnīties? Un vai vispār ir iesakāms šādā gadījumā braukāt ar autobusu?