Labdien. Vēlētos uzzināt, vai nepieciešams un vai iespējams mazam bērnam trenēt pacietību. Lieta tāda, ka bērns (puika, 2 gadi un 8 mēneši), esot kopā ar mani, nespēj ne mirkli nostāvēt mierā vai būt kluss, vai arī pieņemt, ka atsevišķās situācijās es nevaru veltīt nedalītu uzmanību viņam, bet, piemēram, nepieciešams veikalā pārmīt kādu vārdu ar pārdevēju, ciemos pārmīt kādu vārdu ar citām personām, rāmi pagaidīt rindā pie ārsta un līdzīgi. Ja neatbildu uzreiz un pilnībā uzmanību veltot tikai viņam, sākas uzmanības pievēršana, kura pārsvarā ir iesišana man, bet tikpat bieži arī kādu nevēlamu darbību veikšana - durvju skaļa sišana, tādu mantu aiztikšana, par kurām viņš zina, ka tieši viņam tās nav atļautas (šajā gadījumā ir runa ne par mājām, bet par ciemos būšanu). Varbūt šajā vecumā bēnam nemaz nav jābūt pacietīgam? Es saprotu, ka emociju izrādīšana ir pilnīgi normāla veselīgai attīstībai, taču ne visi bērni metas sist mammu, kad dusmojas. Protams, par to runājam, tajā brīdī viņš saprot, taču, kā atkal emocijas tiek piedzīvotas, visas iepriekšējās darbības atkārtojas. Kad norādu, ka viņš dara pāri, apstājas un sāk mani žēlot, taču pēc laika atkal viss no gala. Esmu nedaudz bažīga, vai tas neieilgs līdz pat pusaudža gadiem. Virkne padzīvojušu pieaugušo nemitīgi uzsver, ka bērns ir jāper, jo nemaz un nenieka neklausa pieaugušo "komandām", ka ir izlutināts, ka mana sarunāšanas metode novedīs pie tā, ka viņš kļūs par mazgadīgo noziedznieku. Nupat klāt ir mirklis, kad es vairs īsti nesaprotu, vai mana cenšanās vienmēr visu sarunāt tiešām nenovedīs pie tā, ka viņš neiemācīsies mani cienīt un paklausīt situācijās, kad tas tiešām nepieciešams. Nav runa par to, ka bērnam tiks liegtas jebkādas izvēles tiesības. Varbūt ir ieteicams vērsties pie kāda speciālista, kurš palīdzētu atrast pareizo audzināšanas pieeju, lai mēs visi būtu laimīgi un man kā mammai nebūtu nemitīgi jāuzklausa pārmetumi, ka nepareizi audzinu, ka lutinu, ka bērns ir ļaunuma iemiesojums u.tml.? Cenšos izvairīties no situācijām, kurās zinu, ka bērns rīkosies šādi, taču nevaru jau tiktāl izolēties, ka dzīvojam tikai mājās. Uz 1 gada un 4 mēnešu vecumu apmeklējām neirologu sakarā ar miega traucējumiem un to pašu kaušanos. Neirologs bērna temperamentu atzīmēja kā virs normas aktīvu. Tāpat norādīja, ka kaušanās apstāsies, kad bērns sāks runāt. Jā, tā tiešām arī notika, jo kaušanās ļoti samazinājās, kad bērns sāka mācēt jau kaut ko izstāstīt. Šī gada septembrī ir uzsāktas bērnudārza gaitas, kuras ir visai veiksmīgas - bērns iet ar prieku, viņam patīk, labi iekļaujas kolektīvā, taču, tā kā ir straujš un skaļš, audzinātājām ir jāvelta papildus uzmanība, lai nerastos lieli konflikti. Esam ar audzinātājām to izrunājušas, zinu, ka viņas izmanto metodi, kad bērns tiek apsēdināts uz krēsla, lai nomierinās, uz laiku, kas atbilst vecumam, tad dodas atpakaļ pie pārējiem bērniem. Taču mana problēma ir tajā, ka brīdī, kad aizeju bērnam pakaļ, viņš negrib nākt ar mani mājās - nenāk ārā no grupas, neļauj sevi ģērbt, kaut kur skrien, rāpjas, rokās neļaujas ņemt. Sākotnēji pieļāvu, ka tās ir dusmas, jo esmu atstājusi viņu no rīta bērnudārzā, tomēr vēlāk esam sapratuši, ka viņš negrib, ka bērnudārzā paliek citi bērni, jo tas nozīmē, ka atrakcijas turpinās, bet viņš vairs tajās nevarēs piedalīties. Ja bērnu nav palicis daudz (1 vai 2), tad lieliski nāk mājās. Ja bērnu ir vairāk, tad ignorē mani, kad aicinu nākt ģērbties, kas vēl ļaunāk - iet klāt it kā savām draudzenēm un cenšas sist. Nebūt nav tā, ka mājās ar viņu neviens neko nepasāktu, jo nepastāv tāda iespēja kā nepievērst uzmanību. Viņš nepārtraukti tiek ar kaut ko viņam vēlamu nodarbināts, iesaistāmies abi vecāki, protams, parasti tie ir atšķirīgi pasākumi nekā bērnudārzā. Kā lai bērnu iemāca dusmoties bez sišanas? Un kā lai bērnā veicina pacietību, nevis katra reize, kad viņam mirklīti jāuzgaida, beigtos ar dusmošanos, kas atkal pāraug sišanā man vai kādam citam. Tiešām vēlos uzklausīt tikai un vienīgi speciālista viedokli. Paldies :)
Mēs atrodamies Cēsīs, tādēļ sākotnēji centīsimies izmantot šeit pieejamos resursus 😀
Jāsaka, ka visticamāk jau pati esmu vainīga (kurš gan cits 😀 ), jo tikpat labi varētu būt, ka ātra reaģēšana uz bērna vajadzību apmierināšanu, ir iemācīta. Šo variantu nenoliegšu nekādā gadījumā. Atbildot, vai bērns arī kā zīdainis bijis ļoti prasīgs - jā, man šķiet, ka tā ir bijis vienmēr. Viņam jau kā zīdainim bija raksturīga uzreiz skaļa kliegšana, ja kaut ko vajadzēja, vienmēr pieprasīja klātbūtni un acu kontaktu, viens pats palika nelabprāt. Īsti nav bijis, ka viņš kā zīdainis knukstētu, dīdītos, kamēr tikai pēc laika sāktu raudāt, ja neatsaucos - viņš uzreiz sauca skaļi un pamatīgi 😀
Protams, jūtu, ka bērns aug. Pēc pavisam nesena ārsta apmeklējuma, kad rindā nācās gaidīt kādu laiku, bērns jau spēja 10 minūtes nosēdēt klēpī, lai arī vēl pusgadu atpakaļ tās bija nieka 2-3 minūtes.
Par nākšanu mājās no bērnudārza - arī tas pēdējā mēneša laikā ir stipri uzlabojies. Gandrīz tā, ka uzrakstīju šeit un kaut kas sāka notikt pats no sevis.
Reāli jūtu, ka pacietības sakarā palēnām uzlabojumi notiek. Domāju, ka daudz tajā ieguldījusi bērnudārza pieredze. Tagad tikai vēl jāatrod īstā pieejam tam, lai iemācītu dusmoties bez kaušanās.
Starp citu, mani arī interesētu šāda aktualitāte. Varbūt speciālists varētu ieteikt kādu literatūras avotu, kur papildus smelties informāciju. 😀
Labdien.
Vēlētos uzzināt, vai nepieciešams un vai iespējams mazam bērnam trenēt pacietību. Lieta tāda, ka bērns (puika, 2 gadi un 8 mēneši), esot kopā ar mani, nespēj ne mirkli nostāvēt mierā vai būt kluss, vai arī pieņemt, ka atsevišķās situācijās es nevaru veltīt nedalītu uzmanību viņam, bet, piemēram, nepieciešams veikalā pārmīt kādu vārdu ar pārdevēju, ciemos pārmīt kādu vārdu ar citām personām, rāmi pagaidīt rindā pie ārsta un līdzīgi. Ja neatbildu uzreiz un pilnībā uzmanību veltot tikai viņam, sākas uzmanības pievēršana, kura pārsvarā ir iesišana man, bet tikpat bieži arī kādu nevēlamu darbību veikšana - durvju skaļa sišana, tādu mantu aiztikšana, par kurām viņš zina, ka tieši viņam tās nav atļautas (šajā gadījumā ir runa ne par mājām, bet par ciemos būšanu).
Varbūt šajā vecumā bēnam nemaz nav jābūt pacietīgam? Es saprotu, ka emociju izrādīšana ir pilnīgi normāla veselīgai attīstībai, taču ne visi bērni metas sist mammu, kad dusmojas. Protams, par to runājam, tajā brīdī viņš saprot, taču, kā atkal emocijas tiek piedzīvotas, visas iepriekšējās darbības atkārtojas. Kad norādu, ka viņš dara pāri, apstājas un sāk mani žēlot, taču pēc laika atkal viss no gala.
Esmu nedaudz bažīga, vai tas neieilgs līdz pat pusaudža gadiem. Virkne padzīvojušu pieaugušo nemitīgi uzsver, ka bērns ir jāper, jo nemaz un nenieka neklausa pieaugušo "komandām", ka ir izlutināts, ka mana sarunāšanas metode novedīs pie tā, ka viņš kļūs par mazgadīgo noziedznieku. Nupat klāt ir mirklis, kad es vairs īsti nesaprotu, vai mana cenšanās vienmēr visu sarunāt tiešām nenovedīs pie tā, ka viņš neiemācīsies mani cienīt un paklausīt situācijās, kad tas tiešām nepieciešams. Nav runa par to, ka bērnam tiks liegtas jebkādas izvēles tiesības.
Varbūt ir ieteicams vērsties pie kāda speciālista, kurš palīdzētu atrast pareizo audzināšanas pieeju, lai mēs visi būtu laimīgi un man kā mammai nebūtu nemitīgi jāuzklausa pārmetumi, ka nepareizi audzinu, ka lutinu, ka bērns ir ļaunuma iemiesojums u.tml.? Cenšos izvairīties no situācijām, kurās zinu, ka bērns rīkosies šādi, taču nevaru jau tiktāl izolēties, ka dzīvojam tikai mājās.
Uz 1 gada un 4 mēnešu vecumu apmeklējām neirologu sakarā ar miega traucējumiem un to pašu kaušanos. Neirologs bērna temperamentu atzīmēja kā virs normas aktīvu. Tāpat norādīja, ka kaušanās apstāsies, kad bērns sāks runāt. Jā, tā tiešām arī notika, jo kaušanās ļoti samazinājās, kad bērns sāka mācēt jau kaut ko izstāstīt. Šī gada septembrī ir uzsāktas bērnudārza gaitas, kuras ir visai veiksmīgas - bērns iet ar prieku, viņam patīk, labi iekļaujas kolektīvā, taču, tā kā ir straujš un skaļš, audzinātājām ir jāvelta papildus uzmanība, lai nerastos lieli konflikti. Esam ar audzinātājām to izrunājušas, zinu, ka viņas izmanto metodi, kad bērns tiek apsēdināts uz krēsla, lai nomierinās, uz laiku, kas atbilst vecumam, tad dodas atpakaļ pie pārējiem bērniem. Taču mana problēma ir tajā, ka brīdī, kad aizeju bērnam pakaļ, viņš negrib nākt ar mani mājās - nenāk ārā no grupas, neļauj sevi ģērbt, kaut kur skrien, rāpjas, rokās neļaujas ņemt. Sākotnēji pieļāvu, ka tās ir dusmas, jo esmu atstājusi viņu no rīta bērnudārzā, tomēr vēlāk esam sapratuši, ka viņš negrib, ka bērnudārzā paliek citi bērni, jo tas nozīmē, ka atrakcijas turpinās, bet viņš vairs tajās nevarēs piedalīties. Ja bērnu nav palicis daudz (1 vai 2), tad lieliski nāk mājās. Ja bērnu ir vairāk, tad ignorē mani, kad aicinu nākt ģērbties, kas vēl ļaunāk - iet klāt it kā savām draudzenēm un cenšas sist. Nebūt nav tā, ka mājās ar viņu neviens neko nepasāktu, jo nepastāv tāda iespēja kā nepievērst uzmanību. Viņš nepārtraukti tiek ar kaut ko viņam vēlamu nodarbināts, iesaistāmies abi vecāki, protams, parasti tie ir atšķirīgi pasākumi nekā bērnudārzā.
Kā lai bērnu iemāca dusmoties bez sišanas? Un kā lai bērnā veicina pacietību, nevis katra reize, kad viņam mirklīti jāuzgaida, beigtos ar dusmošanos, kas atkal pāraug sišanā man vai kādam citam.
Tiešām vēlos uzklausīt tikai un vienīgi speciālista viedokli.
Paldies 😀