Viss, arī mans mērs reiz ir pilns! Šodien, esot veikalā, pati stiepju bēbi ar lielajiem EM ratiem augšā, lejā ejot, kaut kāds, atvainojiet tirliņš, redzot, ka staipos, mierīgi turpina kāpt augšā, loģiski, ka man viņš vēl jāpalaiž. (nenoklusēju, pateicu, ko domāju, par "stipro" dzimumu) un, visubeidzot, vēl pirmajā stāvā atklāju, ka ar ratiem pārtikas veikalā maxima iebraukt nevar, kaut uz durvīm uzlīmes, ka ratu stūmēji nevar iebraukt nav. Nerunāsim jau par mašīnām kas apšļaksta, nedod ceļu u.t.t Vai tad nav kāds noteikums, likums, preambula u.t.t., kas nosaka kaut kādas sabiedriskās normas, ratiņustūmējām. Tādēl vien nevēlos braukt ar auto vai siet slingu. Varbūt iet pie veikala administrācijas? Un vispār - kā cīnīties ar tādu vienaldzību? :(
Man jau liekas, ka arī šis ir koks ar diviem galiem, kā visi citi.
Par tām kasēm aizdomājos no otra gala. Ir cilvēki, kas palaiž, ir kas nepalaiž, bet tā nepalaišana jau viennozīmīgi nenorāda uz attieksmi vai nepiejklājību, es zinu, ka nebūtu palaidusi kādu mammu pa priekšu un droši ka nepalaidu jau ar, jo vienkārši nebiju piefiksējusi par tādām kasēm.
Man Maximas veikali nepatīk, eju tur ļoti reti, manā pilsētā nav lielās Maximas, līdz ar to nav tādas kases.
Rīgā sanāca ieskriet Maximā, kur ir tāda kase, gāju, kur mazāk cilvēku, vai tad es skatījos uz augšu, ka virs galvas man karājas kāds uzraksts.
Cilvēks, ejot uz kasi, pēta, kur kāda rinda un domā vai nopircis visu nepieciešamo, nevis uzrakstīto stipri virs savas galvas😀
Un ar ratiņiem ja arī visur vienmēr nevarēs tikt, ja tik ar viena bebuļ aratiņiem, tad dvīņu ratiņi jau nevisur ies. Ja būtu jāapsver, ka visur jātiek iekšā dvīņu ratiņiem, tad nevarētu būt ne maziņu, omulīgu kafejnīciņu, ne veikalu vēsturiskās ēkās.
Man liekas, ka mums jābūt izveicīgajām mammām un jāmāk pieskaņoties situācijai 😀 Tas jau nav ilgi, mazie ķipari izaugs un spēsim tik ķert pa veikaliem 😀
Jā, šādas situācijas nevairo pozitīvas emocijas - mēs lūdzam, prasām lietas, kas patiesībā ir pašsaprotamas un domātas mums. (sviests kaut kāds, nu nesapratīšu es šādu attieksmi nekad)
Un par tām kasēm - tas arī ir diezgan relatīvi (tāpat tās express)
Un tāpēc jau man gribās "pakasīties" ar tādiem veikaliem, mašīnām, kas nepalaiž u.t.t. Mēs taču "it kā" dzīvojam 21.gs - civilizācijas laikmetā, jautājums ir tikai - vai es savu taisnību varu balstīt uz kādu likumu vai oficiālu dokumentu, jo kā visi labi zin, kas nav rakstīts, apstiprināts - tas vispār nav 😀
Jā, par šo tēmu laikam visām māmiņām būtu kas sakāms.... un ne vien par atsaucīgo un pieklājīgo sabiedrību, bet arī par nejēdzīgajiem ceļiem
KAd sāku stumt ratus, tikai tad sapratu, cik nejēdzīgi mūsu pilsētā izveidota ietvju sistēma, kur nu vēl nobrauktuves un gājēju pārejas. Es tiešām nesaprotu, ar kuru galu domā tie ceļu būvētāji. Vienā ceļa pusē ir nobrauktuve, otrā pusē nemaz ietves nav. 😃 Vienā tilta pusē uzbrauktuve ir izveidota, otrā galā jākāpj pa trepēm... Tā es stāvēju kādas minūtes piecas un gaidīju, kad nāks kāds vīrietis, kas palīdzēs ratus nostiept, atpakaļ jau to gaisa gabalu pāri Daugavai neiesi 😃 Tad vēl pīķa stundās nepārejamās ielas... Vēl mums ir vienas Drogas, pie kurām uzbrauktuve ir, bet ar ratiem iekšā netikt... Labi, veikals ir privāta lieta, bet kā ar ceļiem? Laikam beidzot jāsaņemās un jāraksta vēstule pašvaldībai! Tik kas mani tur vienu rakstītāju ņems par pilnu!
Pagaidām, kad mans mazulis vēl puncī un jūtos ar labi mani dažkārt uzjautrina situācijas transportā, kad vīriešiem tas tiešām izteikti, ka griež galvu prom un pat tēlo, ka guļ, kaut stāvu blakus ar vēderu, ko dažos apģērbos, domāju, ka nevar nepamanīt 😀 Ir redzēti arī skati, ka mammas ar gulošiem bērniem uz rokām un vēl pilniem iepirkuma maisiņiem stāv, bet mūsu "brašais un stiprais" dzimums, kas tak laikam dikti pārguruši pa dienu, vienaldzīgi sēž un liekas neievērojam.
Kad es vel staigaju ar lielo punci tad sabiedriskaja transporta mani palaida apsesties tikai viiriesi! Sievietes bija tas,kuras tikai skatijas,un nepalaida apsesties.
Jā, laikam esmu pieradusi, ka nekad nekas nav jālūdz , jo vienkārši man tā liekas pašsaprotama lieta - palīdzēr mātei ar ratiem, vecam cilvēkam, palaist vecāku pa priekšu u.t.t.
Viss, arī mans mērs reiz ir pilns! Šodien, esot veikalā, pati stiepju bēbi ar lielajiem EM ratiem augšā, lejā ejot, kaut kāds, atvainojiet tirliņš, redzot, ka staipos, mierīgi turpina kāpt augšā, loģiski, ka man viņš vēl jāpalaiž. (nenoklusēju, pateicu, ko domāju, par "stipro" dzimumu) un, visubeidzot, vēl pirmajā stāvā atklāju, ka ar ratiem pārtikas veikalā maxima iebraukt nevar, kaut uz durvīm uzlīmes, ka ratu stūmēji nevar iebraukt nav. Nerunāsim jau par mašīnām kas apšļaksta, nedod ceļu u.t.t Vai tad nav kāds noteikums, likums, preambula u.t.t., kas nosaka kaut kādas sabiedriskās normas, ratiņustūmējām. Tādēl vien nevēlos braukt ar auto vai siet slingu.
Varbūt iet pie veikala administrācijas?
Un vispār - kā cīnīties ar tādu vienaldzību? ☹