Es nevaru saprast kāpēc svešiem vai ne tik svešiem cilvēkiem ir tāda vēlme bāzties virsū ar savām audzināšanas metodēm, negatīvajām pieredzēm un tā tālāk. Vai viņiem nemaz nešķiet ka es pajautātu viņu viedokli , ja man gribētos. Vai viņiem nepietiek ar to ka ir izaudzinājuši savus bērnus? Kāpēc viņi grib audzināt manējo? Man personīgi ir vieglāk k-ko paprasīt pilnīgi svešam cilvēkam, jo zinu ka man daudzas lietas pastāstīs bez kliegšanas un baltu acu griešanas...Jā man tas ir pirmais bērns, ir daudzas lietas ko es nezinu un neizprotu - bet teksts ko sagaidu no savējiem sākumā ir tāds: "Bet es taču tev teicu" vai vēl k-kas tādā garā. Nevaru izturēt ka manu bērnu salīdzina ar citu un saka ka man būs tāpat. Un ne jau tās pozitīvākās lietas, pielīdzina tieši tās negatīvās:@ Es neesmu māņticīga bet esmu pamanījusi ka citi cilvēki var savu negatīvismu un savas nelaimes savā veidā otram pielīmēt. Pats trakākais ka es šiem cilvēkiem neko nejautāju, var teikt vispār nekontaktējos - viņi tik un tā bāžās virsū, es atvainojos, bet ar saviem sūdiem. Mamma man vispār dažreiz ir neiespējama:@ Pasarg Dievs man mazais ieraudāsies...Uz reiz klūp virsū ar jautājumiem kāpēc raud, un vai tad es nevaru viņu nomierināt. Nu vai zin mazi bērni taču nemāk pastāstīt kas viņam par vainu tāpēc raud. Kad tā atcērtu tad es uzreiz esmu cirvis:@ Puisis saka lai es neņemu galvā. Bet es jau kā iedomājos tā galva kūp. Negribu nearvienu kasīties bet laikam jau citu variantu vienkārši nav.
Ar mammu ir tā ka mēs pakasamies, tad pasmejamies viena par otru un viss kārtībā. Viņa jau daudz maz man ir sapratusi ka es tagad esmu māte un zinu kas manam bērnam ir labāk😀 Bet ir jau tādi kuri neko nejautā tik iestarpina savu viedokli, drīzāk uzbāž to. Tev būs tapāt kā tai un tai, tev bērns būs tāds pats kā tam un tam...
Tas ir mans bērns un otra tāda nav. Ja liekas ka ir vēl viens tāds pats bērns kā viņiem, tad lai turpina tā domāt un liek mani mierā.
Es tagad wnk kārtējo reizi esmu traki uzvilksies😃 Par sīkumiem...Bet tie sīkumi dažreiz ir tik kaitinoši.
Man vecmāmiņa iemācīja:
"Ikvienā klausies, retam dāvā balsi,
Ņem katra padomu, bet spriedi pats!"
😀
Es parasti paklausos mierīgi un vienalga daru pa savam.Lai jau runā,ja grib,bet man nav tik traki,kā tev izkausās.
Piekrītu tavam puisim - laid pār galvu,būs vieglāk!
un šādi visu atlikušo mūžu 😉 puisim taisnība - jo ātrāk iemācīsies nedzirdēt, jo pašai vieglāk. es šo saucu par pieaugušo vēlmi pievērst sev uzmanību, padarīt sevi par nozīmīgākiem, ja ne ar ko citu neprot paspīdēt.
Es nevaru saprast kāpēc svešiem vai ne tik svešiem cilvēkiem ir tāda vēlme bāzties virsū ar savām audzināšanas metodēm, negatīvajām pieredzēm un tā tālāk. Vai viņiem nemaz nešķiet ka es pajautātu viņu viedokli , ja man gribētos. Vai viņiem nepietiek ar to ka ir izaudzinājuši savus bērnus? Kāpēc viņi grib audzināt manējo?
Man personīgi ir vieglāk k-ko paprasīt pilnīgi svešam cilvēkam, jo zinu ka man daudzas lietas pastāstīs bez kliegšanas un baltu acu griešanas...Jā man tas ir pirmais bērns, ir daudzas lietas ko es nezinu un neizprotu - bet teksts ko sagaidu no savējiem sākumā ir tāds: "Bet es taču tev teicu" vai vēl k-kas tādā garā.
Nevaru izturēt ka manu bērnu salīdzina ar citu un saka ka man būs tāpat. Un ne jau tās pozitīvākās lietas, pielīdzina tieši tās negatīvās😤 Es neesmu māņticīga bet esmu pamanījusi ka citi cilvēki var savu negatīvismu un savas nelaimes savā veidā otram pielīmēt. Pats trakākais ka es šiem cilvēkiem neko nejautāju, var teikt vispār nekontaktējos - viņi tik un tā bāžās virsū, es atvainojos, bet ar saviem sūdiem.
Mamma man vispār dažreiz ir neiespējama😤 Pasarg Dievs man mazais ieraudāsies...Uz reiz klūp virsū ar jautājumiem kāpēc raud, un vai tad es nevaru viņu nomierināt. Nu vai zin mazi bērni taču nemāk pastāstīt kas viņam par vainu tāpēc raud. Kad tā atcērtu tad es uzreiz esmu cirvis😤
Puisis saka lai es neņemu galvā. Bet es jau kā iedomājos tā galva kūp. Negribu nearvienu kasīties bet laikam jau citu variantu vienkārši nav.