Sveikas... Man laikam šorīt ir melnais rīts, bet vispār viss sākās pagājušās nedēļas beigās.. Es nezinu vai tikai man nav tā depresija piebeigusi.. raudu vienā gabalā, jo nekur netieku, neko nevaru paspēt un no tā, ko gribas, neko nevar dabūt, jo ir.. bēbis 24/7.... Nedzīvoju centrā, tāpēc pie mājām iet tikai mikriņš. Tajā ar bērnu, kā zināms, iekšā tikt nav iespējams.., tikai uz rokām, bet ar tādu mazu kā mans tak nevar.. Tā nu es jūtos kā mājas arestā. Līdz šim strādāju radošā jomā, organizēju, darījos, ņēmos... Es vienkārši nevaru šitā nosēdēt un tas dara mani traku.. Saprotu, ka tagad ir jauns posms un esmu mamma, bet tas agrākais dzinulis laist dzīvē (nepārprotiet!) un darboties nekādi nelaiž mani vaļā un es jūtos kā krātiņā.. Kā jūs apradāt ar jauno režīmu būt pilna laika mammai? Cik bieži izgājāt no mājām un ko darījāt? Kā jutāties.. Varbūt man paliks vieglāk, citādi liekas, ka viena esmu tāda neriktīgā mamma...
more
Tu dzīvo mežciemā? Kur tieši?
lidz civilizacijai ir 10 km sajuka cipari😀
muuna es pilnigi tevi saprotu man tiesi tas pats es vai judzos sezot tais cetras sienas...ja mazai niki uznak tad visu dienu pa rokam ne majas darbus ne sevi sakopt ir pat dienas kad neesmu pat spoguli uz sevim paskatijusies.man aju vispar par cik dzivoju Saulkrastos tad lidz pirmajai normalai civilizacijai ir 19 km un lai lidz turienei tiktu ari lidzekli vajadzigi, ta nu sezu majas ceriba ka driz pavasaris siltaks ar mazo vares pa veikaliem saut vai pie draugiem braukt atpusties.tiesam ta var nojugties...
Es ka tā atceros ,kad dēliņš bija maz daudz gulēja un bija mierīgs. Tagad mums ir 1.gads un 6 mēneši. Man pirmo nedēļu kā dēls piedzima bija grūti aptvert un saprast , kas nu tagad būs ? Un ko darīt ar tik mazu bērniņu?? Man daudz palīdzēja tas , ka bija vasara un pati braucu ar mašīnu. Varēju jebkurā brīdī aizbraukt pie mammas vai draudzenēm. Dēliņam patika braukt ar mašīnu. Man vairāk bija grūti, jo vienmēr patika ilgāk pagulēt biju pūce nevis cīrulis. Es vienkārši nevarēju pagulēt, jo satraukums bija liels. Tik daudz domas pa galvu grozijās. Līdz ar to bija pārgurums un miega bads es dzirdēju katru kunkstienu, ko bērns izdeva, tas traucēja iegrimt miedziņā. Tajā brīdi es domāju kaut varē'tu pagulēt un kāds pastaigātu pāris stundas ar bērnu. Jutos slikti, ka tā domāju, bet tad sapratu, ka nekas slikts nav ja gribas pagulēt. Vīrs ļoti palīdzēja ļāva man pagulēt katreiz kad bija brīvāks brīdis. Tā nu tikām pie sava režīma, bet pēc kāda laika arī man sāka gribēties kaut ko sadarīt , tad nu meklēju ko interesantu var darīt , lai nav garlaicīgi? Sameklēju baseina nodarbības bēbīšiem no 2. mēnešu vecuma , kur māca nirt. Tā nu mēs vēl šodien ejam uz baseinu, jo dēls ir sajūsmā. Bet ja nav pašai savs transports, tad ir grūtāk. Es aizcināju pie sevis ciemos draudzenes ar mazuļiem. Ik pa laikam atbrauca mana dtraudzene no Ventspils pati dzīvoju Jelgavā. Jā ar cilvēkiem jātiekas un jāmeklē iespēja pašai sevi izklaidēt un relaksēt. Patiesi liels prieks, ka mans vīrs ir saprotošs un idejām bagāts un iedrošina mani, lai es sevi nodarbinu un bērnu tāpat. Tagad katru brīvu brītiņu baudu ar patiesu prieku un novērtēju ! Arī katru brīdi, ko var pavadīt kopā ar vīru divi vien jau ieplānojam , ko interesantu sadarīsim, lai pilnvērtīgi izbaudītu atpūtu😀 Vajag katrā situācijā atrast , ko noderīgu un pozitīvu. Tavs bērniņš tagad guļ un ēd, bet drīz viņš sāks smaidīt , velties 😀 Laiks paies tik ātri vajag baudīt katru bērna attīstības posmu, tas ir neatkārtojams un vecākiem sagādā lielu prieku ! Tagad personīgi mums, piemēram ļoti aktīvi notiek podiņmācība . Pats iet uz poda, bet visu laiku jāatgādina jāvaktē, kad būs kaka😀 Tagad man liekas, ka visas dienas ir vienādas😀)) Jo vajag visu laiku vienu un to pašu skaidrot , un teikt! Dažkārt liekas, ka dēls neko nedzird ! Bet es zinu, ka šis periods arī paies un pēc kāda laika atcerēšos ar smaidu, bet tagad gan smaidīt negribas , jo ne sekundes nav miera!
burbulitis
tieši kā reiz to arī pētu - tas ir shape 2009 gada decembra numurs 😀
burbulitis
pati dzīvoju Mežciemā un vasarā varētu iziet cauri mežiņam līdz Sky, bet tagad tik pa daudzdzīvokļu mājas pagalmu sanāk staigāt... Nav jau te slikti, bet garlaicīgi gan..
amn tik žēl, ka man nav tiesību. Es būtu ar mieru braukt autiņā kaut uz trīs riteņiem, lai varētu kaut kur aizfārēt, bet tiesību nav un ar ko braukt jau arī nav - vīrs katru dienu ar savēju no/uz darbu un tur neko nesarunātu tā kā tā... Tā nu es esmu 100% atkarīga no vīra... un jā - es arī skaitu minūtes, cik ilgi pēc darba laika viņš vēl tup darbā un nebrauc mājās.. ☹ Un tagad cenšos spītēties šiem apstākļiem pretī (kaut pašai tāda ironija par to uznāk...) - meklēju tagad sporta klubu un iešu sportot, lai tur vai kas.. Domāju, ka tāda sapurināšanās tiešā un pārnestā nozīmē varētu palīdzēt. Visādā ziņā izmēģināšu vai tas man derēs.. 😀
Sveikas...
Man laikam šorīt ir melnais rīts, bet vispār viss sākās pagājušās nedēļas beigās.. Es nezinu vai tikai man nav tā depresija piebeigusi.. raudu vienā gabalā, jo nekur netieku, neko nevaru paspēt un no tā, ko gribas, neko nevar dabūt, jo ir.. bēbis 24/7.... Nedzīvoju centrā, tāpēc pie mājām iet tikai mikriņš. Tajā ar bērnu, kā zināms, iekšā tikt nav iespējams.., tikai uz rokām, bet ar tādu mazu kā mans tak nevar.. Tā nu es jūtos kā mājas arestā. Līdz šim strādāju radošā jomā, organizēju, darījos, ņēmos... Es vienkārši nevaru šitā nosēdēt un tas dara mani traku.. Saprotu, ka tagad ir jauns posms un esmu mamma, bet tas agrākais dzinulis laist dzīvē (nepārprotiet!) un darboties nekādi nelaiž mani vaļā un es jūtos kā krātiņā.. Kā jūs apradāt ar jauno režīmu būt pilna laika mammai? Cik bieži izgājāt no mājām un ko darījāt? Kā jutāties.. Varbūt man paliks vieglāk, citādi liekas, ka viena esmu tāda neriktīgā mamma...