MAN IR 2 BRALJI VIENAM 22 OTRAM 5, ar mazako
braliiti ir 18 gadu starpiiba, ar lielaako gan esam
kaavushies gan kaskjeejusies, bet tagad attieciibas ir ljoti
labas jo vinjsh citur dziivo un reti redzamies, pat zheel,ka
tik reti, esmu vienmeer bijusi jaunaakajam aizstaavis un pat
situ puikas,kas manu braali aiztika, biju mezhonis un manu
braali neviens negribeeja aiztikt, jo zinaja,ka no manis
dabuus....
13. Aug 2009, 16:59
ne tikai tas - es biju vecākā 😀 Un bieži vien atbildēju
par sava brāļa nedarbiem, jo viņš taču ir maziņš 😀 tas neko
labu mūsu savstarpējās attiecības nedeva...
13. Aug 2009, 15:56
manā ģimene arī bij tā ,ka plēsāmies kā kaķis ar
suni...bet pieaugot sapratam ka ir forša sajūta ka ir brālis
vai māsa,tagad esam viens par otru!!!😀) jā esmu arī
dzirdējusi,ka lielākajam ir grizsirdība uz mazāku,un cenšās
visādi pāri nodarīt.......bet laikam ar to ir
jāsadzīvo..😀
13. Aug 2009, 13:28
man shkjiet, ka tas ir vienkaarshi neizbeegami un jo
mieriigaak tam pieiet, jo aatraak tas paariet.
13. Aug 2009, 08:13
Atceros, kad bijām mazi mēs viens otru gandrīz katru
dienu sitām nost 😃 Mums gan liela gadu starpība - 5, bet tik
un t;a, kad tagad tā padomāju, ko mēs tikai nevarējām viens
otram nodarīt! 😃 Tētis vienmēr ļoti pārdzīvoja, ka mēs tā
kaujamies, vienmēr mēģināja izšķirt un saprast kāpēc, mamma
lielākoties ignorēja. Abi kopā kad bija, tad izlikās, ka
neredz 😀 Manuprāt visi kaujas un strīdas, bet, kad bijām
vieni sabiedrībā, tad dievs nedod kāds vienam no mums kaut
ko pateiks vai izdarīs - aizstāvējām viens otru kā lauvas
😉
Parunāsim par to kā brālis un māsa nevar sadalīt
mantas,mammu,tēti,kā spēlējas,kā strīdas un mīļojas😀
13. Nov 2005, 18:08
Tādā gadījumā rodas jautājums - vai valsts pašreiz domā
un rūpējas par likumu ievērošanu ? Prīvātais darba devējs ar
grūtnieci var izrīkoties kā vien grib un ne Darba inspekcija
ne citas iestādes nevar viņam neko pārmest .Darba devējs
uztaisa inventūras ar lieliem iztrūkumiem - protams fiktīvas
un neviens gailis vairs pakaļ nedzied . Līdz ar to grūtniece
nekādu taisnību nepanāks . Arī tiesu sistēma šajos gadījumos
ir bezspēcīga .Atliek vien tai nabaga grūtniecei dzīvot bez
naudas ( trīs nesamaksātas mēnešalgas plus kompensācija ) un
cerēt ka dzīvē vairs negadīsies TĀDS darba devējs.
11. Nov 2005, 14:23
Daudzām sievietēm tā tiešām varētu būt problēma. Mani tas
neskar, jo strādāju skolā un atpakaļ mani gaida jau tagad
(bēbim tikai 2mēneši), jo ļoti trūkst pedagogu ar manu
specialitāti. Tomēr tā nebūt nav tām sievietēm, kas strādā
privātajā sektorā. Mana radiniece rakstīja atskaites vēl
dzemdību nodaļā esot, nebija citas izvēles.
11. Nov 2005, 13:02
Mani darba devējs "paluudza" uzraxtiit atluugumu , kad
iesniedzu dekreeta lapu. Kad pazinjoju, ka gaidu beerninju,
man neteica, ka taa buus. Vismaz labi, ka atluugumaa datums
bija jau esot dekreetaa (darba deveejs veeleejaas, lai man
buutu kaada naudinja nevis pavisam bez taas atstaat)!
10. Nov 2005, 19:55
Mani darba devējs atlaida no darba kad es biju piektajā
mēnesī .Pašreiz es ar viņu tiesājos jau divus gadus -
diemžēl neveiksmīgi.
07. Nov 2005, 12:03
labdien!Jau gadu esmu bērnu kopšanas atvaļinājumā,pēc
papīriem tas man pienākas vēl pus gadu.Bet nu ir radusies
viena nopietna problēma!Es strādāju bērnudārzā (2 gadus),bet
,kā jau laukos mēdz notikt-bērnudārzs nesen tika likvidēts
un,protams,man nav kur atgriezties strādāt pēc
atvaļinājuma.Darbs bija uz pusslodzi.Tagad man piedāvā
rakstīt atlūgumu,bet paziņas ieteica to nedarīt.Gribētu
uzzināt,kādas ir manas tiesības un ko man darīt?Vai man
pienākas kāda kompensācija?Ļoti gaidu atbildi!
04. Nov 2005, 14:06
Svaicināti!!! Jā, patiešām šī tēma ir ļoti nopietna.
Tad, kad es uzzināju, ka gaidu bērniņu, tūlīt pat ziņoju
savam darba devējum, bet tas nebija vienīgais, ar ko es viņu
"iepriecināju"-???? Es vienkārši uzrakstīju atlūgumu, jo
darba vide bija ļoti sasprinkta, bet manam bērniņam šādā
vidē atrasties nebūtu patīkami. Tad es nedomāju par
atgriezšanos darba vidē, mani interesēja tikai miers un
labsajūta. Toties tagad, kad jāsāk meklēt jauns darbiņš,
jūtu, ka tas nebūs tik vienkārši, kā tas bija iepriekš. BET, kad vēl strādāju, apmeklēju vienu semināru par
uzņēmuma vadību. Tur, savukārt, teica, ka uzņēmēji labprāt
ņemot darbā māmiņas, jo tad viņas esot centīgākas,
uzņēmīgākas u.t.t. Tāpēc MĀMIŅAS nenokaram galvas un
cīnamies par savām tiesībām, esam stipras un tad būs vis
O.K
Šīs tīmekļa vietnes satura kvalitātes uzlabošanai un pielāgošanai lietotāju vajadzībām tiek lietotas sīkdatnes - tai skaitā arī trešo pušu sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai.
piekrītuUzzini vairāk
MAN IR 2 BRALJI VIENAM 22 OTRAM 5,
ar mazako braliiti ir 18 gadu starpiiba, ar lielaako gan esam kaavushies gan kaskjeejusies, bet tagad attieciibas ir ljoti labas jo vinjsh citur dziivo un reti redzamies, pat zheel,ka tik reti, esmu vienmeer bijusi jaunaakajam aizstaavis un pat situ puikas,kas manu braali aiztika, biju mezhonis un manu braali neviens negribeeja aiztikt, jo zinaja,ka no manis dabuus....
ne tikai tas - es biju vecākā 😀 Un bieži vien atbildēju par sava brāļa nedarbiem, jo viņš taču ir maziņš 😀 tas neko labu mūsu savstarpējās attiecības nedeva...
manā ģimene arī bij tā ,ka plēsāmies kā kaķis ar suni...bet pieaugot sapratam ka ir forša sajūta ka ir brālis vai māsa,tagad esam viens par otru!!!😀)
jā esmu arī dzirdējusi,ka lielākajam ir grizsirdība uz mazāku,un cenšās visādi pāri nodarīt.......bet laikam ar to ir jāsadzīvo..😀
man shkjiet, ka tas ir vienkaarshi neizbeegami un jo mieriigaak tam pieiet, jo aatraak tas paariet.
Atceros, kad bijām mazi mēs viens otru gandrīz katru dienu sitām nost 😃 Mums gan liela gadu starpība - 5, bet tik un t;a, kad tagad tā padomāju, ko mēs tikai nevarējām viens otram nodarīt! 😃 Tētis vienmēr ļoti pārdzīvoja, ka mēs tā kaujamies, vienmēr mēģināja izšķirt un saprast kāpēc, mamma lielākoties ignorēja. Abi kopā kad bija, tad izlikās, ka neredz 😀 Manuprāt visi kaujas un strīdas, bet, kad bijām vieni sabiedrībā, tad dievs nedod kāds vienam no mums kaut ko pateiks vai izdarīs - aizstāvējām viens otru kā lauvas 😉
Parunāsim par to kā brālis un māsa nevar sadalīt mantas,mammu,tēti,kā spēlējas,kā strīdas un mīļojas😀
Tādā gadījumā rodas jautājums - vai valsts pašreiz domā un rūpējas par likumu ievērošanu ? Prīvātais darba devējs ar grūtnieci var izrīkoties kā vien grib un ne Darba inspekcija ne citas iestādes nevar viņam neko pārmest .Darba devējs uztaisa inventūras ar lieliem iztrūkumiem - protams fiktīvas un neviens gailis vairs pakaļ nedzied . Līdz ar to grūtniece nekādu taisnību nepanāks . Arī tiesu sistēma šajos gadījumos ir bezspēcīga .Atliek vien tai nabaga grūtniecei dzīvot bez naudas ( trīs nesamaksātas mēnešalgas plus kompensācija ) un cerēt ka dzīvē vairs negadīsies TĀDS darba devējs.
Daudzām sievietēm tā tiešām varētu būt problēma. Mani tas neskar, jo strādāju skolā un atpakaļ mani gaida jau tagad (bēbim tikai 2mēneši), jo ļoti trūkst pedagogu ar manu specialitāti. Tomēr tā nebūt nav tām sievietēm, kas strādā privātajā sektorā. Mana radiniece rakstīja atskaites vēl dzemdību nodaļā esot, nebija citas izvēles.
Mani darba devējs "paluudza" uzraxtiit atluugumu , kad iesniedzu dekreeta lapu. Kad pazinjoju, ka gaidu beerninju, man neteica, ka taa buus. Vismaz labi, ka atluugumaa datums bija jau esot dekreetaa (darba deveejs veeleejaas, lai man buutu kaada naudinja nevis pavisam bez taas atstaat)!
Mani darba devējs atlaida no darba kad es biju piektajā mēnesī .Pašreiz es ar viņu tiesājos jau divus gadus - diemžēl neveiksmīgi.
labdien!Jau gadu esmu bērnu kopšanas atvaļinājumā,pēc papīriem tas man pienākas vēl pus gadu.Bet nu ir radusies viena nopietna problēma!Es strādāju bērnudārzā (2 gadus),bet ,kā jau laukos mēdz notikt-bērnudārzs nesen tika likvidēts un,protams,man nav kur atgriezties strādāt pēc atvaļinājuma.Darbs bija uz pusslodzi.Tagad man piedāvā rakstīt atlūgumu,bet paziņas ieteica to nedarīt.Gribētu uzzināt,kādas ir manas tiesības un ko man darīt?Vai man pienākas kāda kompensācija?Ļoti gaidu atbildi!
Svaicināti!!!
Jā, patiešām šī tēma ir ļoti nopietna. Tad, kad es uzzināju, ka gaidu bērniņu, tūlīt pat ziņoju savam darba devējum, bet tas nebija vienīgais, ar ko es viņu "iepriecināju"-???? Es vienkārši uzrakstīju atlūgumu, jo darba vide bija ļoti sasprinkta, bet manam bērniņam šādā vidē atrasties nebūtu patīkami.
Tad es nedomāju par atgriezšanos darba vidē, mani interesēja tikai miers un labsajūta. Toties tagad, kad jāsāk meklēt jauns darbiņš, jūtu, ka tas nebūs tik vienkārši, kā tas bija iepriekš.
BET, kad vēl strādāju, apmeklēju vienu semināru par uzņēmuma vadību. Tur, savukārt, teica, ka uzņēmēji labprāt ņemot darbā māmiņas, jo tad viņas esot centīgākas, uzņēmīgākas u.t.t.
Tāpēc MĀMIŅAS nenokaram galvas un cīnamies par savām tiesībām, esam stipras un tad būs vis O.K