kā lai izskaidro to, ka istabā bērns mani no acīm neizlaiž, pat uz tualeti nāk līdzi, ja ieslēdzos, taisa histēriju, taču laukā.... aizies vismaz puskilometru no manis prom, pat nepaskatīsies, vai esmu vēl redzama, nemaz nesatrauksies, ja pazūdu. šis gan sācies krietni pirms 2 gadu vecuma, no vismaz pusotra, tik domāju, kā var būt tik paradoksāla situācija.
susuurs, sasmaidījos - apzinīgais +/- skolas vecums. ap to esot jāsāk naktīs gulēt un ap to varēšu arī laukā normāli iziet 😃
nu nekas, tātad tik kādi nieka 4 gadi un būs vieglāk vai vismaz savādāk 😉
minija, no gultas ārā neveļās, vairāk ar to kustīgumu biju domājusi sliktu nakts miegu 😀 respektīvi, ļoti, ļoti reti ir tās naktis, kad viņš 100% noguļ no plkst.22 līdz 7iem. pārsvarā 2-3x mostās.
click, viņš paliktu pie radu gabala ar lielāko prieku, tikai mums to radu gabalu nav tuvumā 😀 nu jā, nav gan neviena brīža, ko atvilkt elpu, jo ir arī nakts maiņa, tā kā viņš arī naktī kustīgi guļ 😉 bet no otras puses - esmu priecīga, ka viņš ir zinātkārs, nevis sēž stūrītī, skatās griestos un sūkā īkšķīti. varbūt izaugs "lietaskoks" 😉
julijam, skatos uz tām viņa darbībām laukā un vairs nemaz nešķiet, ka pārbauda. kad viņš pārbauda, tad vēro, lai redzu. tā iešana prom notiek ar tādu ļoti lielu pārliecību. viņš zina, ko galapunktā darīs! viena lieta, ka ierauga kaut ko un metās skriet, bet šeit ir runa par ļoti lielu attālumu, kuru veic, nebaidoties, ja sveši cilvēki pretī nāk un runā, taču mamma nav tajā brīdī redzama.
nē, nē, tā nav problēma tik lielā mērā, lai to par tādu nosauktu. tā ir mūsu ikdiena. es tikai cenšos saprast, kādēļ ir tāda situācija, ko nepalaist garām, lai vēlāk nebūtu kaut kā tik traki, ka tik tiešām ar bērnu ārpus dzīvokļa iziet nevar.
jāsaka, ne tikai ar mani viņš ir tik drošs ārpus mājas - visiem "pamūk". un arī no mājas mani palaiž diezgan viegli - nav tā, ka taisa histērijas, ka es dodos prom. tā "vaktēšana" ir galvenokārt tad, kad esam divatā.
starp citu tās histērijas, kad krīt gar zemi un bļauj, ir beigušās 😀 pusgadu bija un tad vienkārši izbeidzās. bet tik tagad es saprotu, cik tad bija viegli, salīdzinot ar šiem "jaunumiem" 😃
indra991, to visu jau es saprotu, bet, kā jārīkojas, lai 3-5 gadu vecumā viņš būtu kā cilvēks?
smilee, kā Tu to domā? ka esmu pazudusi, lai tikai tiktu prom un lai viņš traci netaisītu? nē, es pat viņam katru reizi pasaku, kur aiziešu, ko tur darīšu, ko lai viņš padara, kamēr atnākšu atpakaļ. arī prom no mājām neeju, kamēr neesmu atvadījusies.
es labprāt iztiktu ar krišanu gar zemi un histērisku bļaušanu, bet tā iešana prom no manis un nebaidīšanās uztrauc ļoti, ļoti. pārsvarā visi saka - pagriezies, ej prom, bet tas neko nemaina. viņš arī pagriežas uz tieši otru pusi kā es un iet prom neatskatoties! esmu mēģinājusi "nozust", bet 10min vien esmu izturējusi, jo parasti viņš dodas tur, kur mašīnas, tad jau īsti vairs nevar ļaut brīvi soļot, neskatoties uz to, ka mašīnas it kā palaiž. arī esmu mēģinājusi iet pastaigāties pēc viņa maršruta, bet tas viss rezultējas peļķēs līdz viducim, dubļu lāmās līdz vismaz ceļgalam, grāvjos, pilnos ar tukšām pudelēm un alus bundžām, kuras viņš nepaslinkos pacelt un pat pie mutes pielikt...
jā, tiešām, man labāk patiktu krišana gar zemi un histērijas... tas taču ir tik viegli - pastāvi blakus, paklausies, kā bļauj, un miers mājās 😀
bet kāpēc istabā vaktē? tas par to ignorēšanu laukā - viena lieta, bet tas fakts, ka laukā nebaidās mani pazaudēt...
kā lai izskaidro to, ka istabā bērns mani no acīm neizlaiž, pat uz tualeti nāk līdzi, ja ieslēdzos, taisa histēriju, taču laukā.... aizies vismaz puskilometru no manis prom, pat nepaskatīsies, vai esmu vēl redzama, nemaz nesatrauksies, ja pazūdu. šis gan sācies krietni pirms 2 gadu vecuma, no vismaz pusotra, tik domāju, kā var būt tik paradoksāla situācija.