Pirmais gadiņš

 Mans Ralfiņš piedzima septembrī, Latvijas simtgades gadā. Puisēns  ar mierīgu raksturu, nosvērts, pat acu skatiens tāds dziļš un prātīgs, ka citreiz pat noskurinos, cik gudrības ir viņa skatienā. Viņš man ir sapņu bēbis, atceros ka slimnīcā meitene, ar kuru biju vienā palātā, teica: Tev viņš vispar pamostas, viņš tak vispār neraud! Manējā tik raud, bet tavs tik klusiņš".

Jā, raudāja viņš maz, ātri paspēju saprast viņa signālus,  kolikas viņu, un līdz ar to mani, nemocīja, zobiņi nāca viegi, dažas pērlītes vispār pat nepamanīju kurā brīdī izlīda, daudz smaidīja, bet tikai savējiem, svešiniekus caururba ar neuzticīgu skatienu. Tagad saprot ko nozīmē blēņas kaut arī zin ko nedrīkst, tik un tā ķiķinādams provocē. Tiklīdz pats spēja tikt pie lielā brāļa tā katru rītu ir pie viņa gultas un čivina viņam labu rītu. Nu man sāk parādīties nojausma par to kāda personība aug.

Nu labi, beigšu lielīt savu saulstariņu un stāstīšu par savu mazo fotoprojektiņu.

Te ir mana improvizācija bēbīša mēnešfoto. Pirmā bilde tapa kad Ralfiņam palika viens mēnesis, gribējās bildi ar noskaņu, lai var saprast ka oktobris, otrā bilde jau tapa novembrī kad palika divi mēneši, un tad jau biju atradusi internetā ka ir tādas mēneškartiņas vai citi atribūti ko liek blakus bēbīšiem fotogrāfējot, taču nodomāju ko nu sākšu ar divnieku, izdomāju, ka ja jau Latvijai 100 un Lāčplēša diena, taisīšu foto nedaudz latviskās noskaņās.  Pienāca trešais mēnesis decembrī un varians jau tikai viens- Ziemassvētki. Tā nu spontāni  vai netīšām sanāca, ka katru mēnesi turpmāk taisījām tematiskās fotosesijas. Un te nu rezultāts manam mazajam projektiņam. Biku grūtāk gāja ar Maiju un Jūliju, te vajadzeja palauzīt galvu lai izdomātu tēmu. Maijam izvēlējos ģimenes dienu un Jūlijā svinējām lielajam brālim dzimšanas dienu.

Mazulīti fotogrāfēju katru mēnesi viņa dzimšanas datumā un ļoti ļoti centos fotografēt piedzimšanas laikā, taču ne vienmēr tas izdevās, jo kāds niķītis, vai miedziņš guva virsroku, vai laikapstākļi mums pabojāja dabīgo gaismu....bet nu ko nu tur, galvenais jau sirsnība un mīļums kura tika ieguldīta katrā bildītes tapšanā. Neesmu fotogrāfs, to visu darīju ar savu telefonu. No rīta sāku iekārtot fotosturīti, tad tuvojoties mūsu satikšanās stundai, sapucēju mazo un nesu viņu iemūžināt divpadsmit mēnešu garumā. Un tagad saprotu....Wooow! Jau vesels gadiņš! Laiks lido nepielūdzami ātri, mans mazais mazulītis, liekas vēl nav pietiekami izauklēts, izaijāts un samīļots, bet tas tāds mammas sentiments.

Es it kā kautrējos no publicitātes, taču iespējams kādai topošajai vai jaunajai  māmiņai noderēs kā ideja kādam savam bēbīša mēnešbilžu projektiņam!