24.04 10:50-17:00
Pieteikties
Brīvo vietu skaits: 3
Pēdējā laikā esmu ievērojusi, ka, tiklīdz meitiņa sāk bļaustīties un ieraudās, draugs steidz viņu paņemt uz rokām un nēsā apkārt. Rezultātā viņa bļaustās arvien vairāk, zinot, ka nokļūs "opā". Kad ieminējos, ka varbūt var ļaut viņai vēl pabļaustīties, viņš teica:" Kāpēc viņu raudināt?"
Sava taisnība viņam ir, taču pa dienām, kad esam divas vien, es nevaru atļauties viņu nēsāt apkārt, tiklīdz viņai apnīk spēlēties uz sedziņas. Nē, tas, protams, nenozīmē, ka neveltu meitai gana daudz uzmanības, vienkārši tad, ja mazgāju traukus, un ir palikuši pāris šķīvji, es tos nomazgāšu un tikai tad steigšos pie mazulītes. Galu galā, ir reizes, kad esmu "iesprūdusi" tualetē un vienkārši nevaru pie viņas aiziet, lai kā arī gribētu. Un tad mani "negrauž" sirdsapziņas pārmetumi par to, ka mans bērns istabā kliedz. Tās ir tikai dažas minūtes, neuzskatu, ka par to būtu vērts satraukties.
Tad vēl ir tās reizes, kad Ieva ratos neguļ, lai tur vai kas. Un tad gadās, ka visu mājupceļu no vecmammas viņa "noķērc", kas ir kādas 15 minūtes. Tad gan ieklausos, vai raudāšana nemainās, tas ir, vai nesākas histērija un viņa "nepārraudās". Bet šie noraudātie braucieni beidzas ar to, ka pāris metrus pirms "finiša" viņa saldi aizmieg. Tad reizēm apmetu vēl kādu līkumu, ļaujot viņai ratos nedaudz pagulēt.
Zinu, ka ir mammas, kuras nespēj izturēt zīdaiņa raudāšanu. Ne mazums reižu redzēts, kā sieviete ar vienu roku stumj ratus, kamēr ar otru "stiepj" zīdaini. Taču tāpat zinu, ka ir dažādi iemesli un diagnozes, kuru dēļ bērnam nedrīkst ļaut raudāt. Citām tas ir principa jautājums.
Kāda ir tava attieksme pret zīdaiņa raudām?
3 stundas no vietas... Izklausās šokējoši. 😕 Un man likās, ka mans 15 minūšu brauciens jau ir tāds patraks. 😃
Jā, mums arī tētis pie veikaliem stumdās parasti, kamēr es iepērkos. 😉
Internetā esmu lasījusi pieredzi, ka zīdaiņi citām raud pat 3 h no vietas. Pašai par laimi šāda pieredze nav, bet ir bijis līdzīgi ar ratiem,tikai es neeju papildus vēl apli, jo mazais ir sasvīdis. Maksimums laikam ir bijis 30 min., kad mocīja kolikas un šķiet, ka neviens no daudzajiem variantiem nelīdz.
Savai meitiņai ļauju paraudāt, bet ne ilgāk kā 15 min, ja zinu ka raudāšanas iemesls ir niķītis un vecāku robežu pārbaudīšana! Mazulīte labprāt visu vakaru pavadītu tētim un mammai uz rokām bet jāmācās pašai dzīvoties, vismaz tā uzskatu es. 😀 Zinu ka puisīšiem nedrīkst ļaut raudāt, bet iemeslu īsti nezinu jo tas man nav aktuāli, noteikti netā var atrast!
Esmu no tām mammām, kas nevarēja izturēt bļaušanu ratos, un kad mazais bļāva ņēmu rokās, kad bij divi vecāko sēdināju ratos iekšā.
vienmēr apbrīnoju to mammu pacietību, kas varēja ta izvest, man tādas nebija 😃
Vest jau var.
Kāpēc bērnu nevar vest veikalā?
Varbūt der ciemošanos uz kādu laiku atlikt? Lai vecmamma (ja var) pati nāk ciemos vai (ja ļoti grib auklēt mazbērnu) pastumj ratiņus āra pastaigu laikā.
Mēs dēļ gripas 2 mēnešus ciemos nekur nebraucām. Pie mums - jā. Tagad atkal braukājamies.
Es arī bērnu cenšos (ja tas ir iespējams) nevest uz veikaliem. Tomēr trokšņi, spilgtas gaismas, sauss gaiss. Parasti tētis ar bērnu paliek ārā, es ieskrienu veikalā. Nepilnu 5 menešu laikā bērns veikalos ir bijis varbūt 6 vai 7 reizes.
Zinām jau, kāpēc ratos raud - ciemošanās viņu ļoti "uzvelk" un nogurdina. Un tad nelīdz nekas, jo bērnam vienkārši visa kā pa daudz bijis. Tāpēc ciemojamies salīdzinoši ļoti reti. 😉
Nav jau man viņa no lielajām raudātājām. 😀 Rakstu par tām dažām reizītēm, kad ir niķītis vienkārši. 😀
Nekādā gadījumā nav tā, ka mums mājās visu laiku raud zīdainis. 😃 Parasti tā ir tāda niķīga īdēšana, ja tiešām dzirdu, ka raud kārtīgi un kaut kas nav, tad, protams, pametu tos šķīvjus. 😉
Atļāvu puikam paraudāt līdz zināmai robežai. Nekā šausmīga tur nesaskatu.
Mūsu bērns raud tikai tad, ja tam IR iemesls - grib ēst.
Tiklīdz bērns sāk raudāt (kas notiek ĻOTI reti) zinu, ka bērns grib ēst. Noteikti nepieļauju nekādas raudināšanas (vai kā citādi sauc to, ka māte atstāj bērnu raudot). Neatbalstu arī tādu rīcību. Es tos divus šķīvjus nomazgātu vēlāk. Tie tiešām nepazudīs. Man svarīgāk ir veidot attiecības ar bērnu.
Čīkstēt gan ļauju. Tā ilgst augstākais 5 minūtes. Kad bērns čīkst parasti neceļam augšā.
Svarīgi jau arī vienota nostāja šajos jautājumos. Gan es, gan vīrs bērnam neliekam bērnam raudāt. Protams, paiet brīdis, kamēr pie bērna pieiet (piemēram, roku mazgāšana). Pa to laiku, manuprāt, bērns gana izraudas.
Katrs bērns ir atšķirīgs. Un arī katram bērnam raudāšana ir atšķirīga. Varbūt pa dienu ir daudz stresi? Varbūt pati mamma ir stresā? Varbūt ir alerģija no kaut kā? Varbūt sāp galva vai vēders? Varbūt pietrūkst uzmanības no mammas vai tēta un ar raudāšanu bērns to cenšās panākt?
Kad mana mazā rato sāk bļaut, paceļu ratus slīpi, uz diviem riteņiem - tad viņa ieraug, kas notiek apkārt un nomierinās. Bet, ja tas nestrādā - saprotu, ka vai nu ir par karstu, vai izsalkusi un jāsteidz mājās. Pamazām jau mācos atšķirt raudas, kad bērniņam ir jāpalīdz vai arī tā ir vienkārši "čīkstēšana". Esmu dzirdējusi arī par veselu filozofiju, kad "bēbītim jāļauj izraudāties".. Laikam jau šitā ir lieta, kas katrai māmiņai pašai jāmācās izvērtēt.
Dikti izvērtējama katra situācija, raudāšana no raudāšanas atšķiras. Katra mamma pati vislabāk jūt kā katrā situācijā rīkoties.
Es neizturētu 15 bļaušanu ratos, droši vien meklētu citas pozas bērnam, piem. viens no maniem bērniem no kādiem 4-5 mēnešiem ratos bija ar mieru dzīvoties tikai uz punča.