25.04 17:00-18:30
Pieteikties
Brīvo vietu skaits: 11
Cerība bezauto ģimenei
07. Apr 2017, 11:41
Hopeful_soul
Hopeful_soul
Jā, mūsu ģimenei nav auto. Patiešām nav. Nē, patiešām, patiešām nav.
Par mums: divi pieaugušie ar augstākajām izglītībām, strādājoši "balto apkaklīšu darbos", godīgi un puslīdz atbildīgi cilvēki. Divi bērni - sešgadnieks un bēbis. Dzīvoklītis Rīgā (un visas izmaksas komplektā). Un mums patiešām, patiešām, patiešām nav sava auto.
Cilvēki skatās uz mums kā uz invalīdiem, atpalikušiem no realitātes, atkarībniekiem vai dīvainīšiem. Ar nosodījumu "kā gan ar mazu bērnu var braukt (starppilsētu) autobusā" līdz neizpratnes pilnam jautājumam "kā tad jūs varat bērnu vadāt bez auto"? Vārdu sakot - nav auto, neesam cilvēki.
Un kāpēc nav? Nevaram atļauties. Punktiņš. Viss aiziet ikdienas izdevumiem. Plānoju, vīrs plāno, reiz taupīju, kamēr sapratu, ka nupat taupu par daudz un nauda tomēr jālieto ikdienas vajadzībām.
Esam problēma draugiem, kad jātiek uz pasākumiem vietās, kur nepiebrauc sabiedriskais stransports. Esam dīvainīši un izlecēji, līdz mielēm baudu sabiedrības nicinājumu un ciešanas, atsakoties no jaukiem izbraucieniem un izklaidēm.
Un pozitīvais? Mēs tādi neesam vienīgie. Un noteikti ir cilvēki, kas, šo lasot, var atviegloti nopūsties un teikt "vismaz mums nav tik traki" (un man patiešām prieks par jums! Sēdieties mašīnā un brauciet zaļumos jau rīt!) vai arī "ir kāds, kam iet tiktpat grūti".
Mums visām ir cerība uz cilvēka cienīgu dzīvi - ar auto vai bez:)
Jāveido uzkrājums! 👍😀
Mums arī ļoti ilgi nebija, savu auto nopirkām pirms pāris nedēļām - maģistrs, bakalaurs, 2 bērni (3 un 5 gadi) 😃, parasti mašīnu aizņēmāmies no vecvecākiem vai retu reizi - no draugiem. Vīram kādu laiku bija darba auto, ar ko šur tur varējām izskriet, bet tur viņš vairs nestrādā. Mēs pārsvarā braukājām ar vilcienu (dzīvojam Jelgavā) un pa pilsētu ar autobusu / taksi. Protams, esmu starā, ka beidzot ir kārtīgs ģimenes auto un varam braukt, kur acis rāda 😀 Iespējams, jāmeklē labāk apmaksāts darbs vai jāpadomā par dzīvi ārpus Rīgas - nesaprotu, kāpēc visi tā turas galvaspilsētā, ne tur gaisa, ne iespēju tikt pie sava mājokļa vai auto 😀 Pirms 4 gadiem pametām Rīgu, un tas bija labākais lēmums pēdējo gadu laikā.
Mums ir auto, bet otra galējība - mums ir busiņš un daudzi uzskata, ka ar busiņu ved tikai kravu un tas nevarētu būt ģimenes auto. Vienreiz viena mamma mūs apsauca un aizvainoja paziņojot, ka ar tik lielu auto uz ceļa nav ko darīt, ta esot miskaste... Bet kā gan savādāk ar trim bērniem? Sabiedrībā ļoti daudz ir izveidojušies dīvaini stereotipi. Cilvēki ir dažādi, ģimenes ir dažādas un neviens nedzīvo svešu dzīvi. Noteikti, Jūs jūtaties labi arī bez auto, Jūs zināt, kā ir braukt starppilsētu autobusā, Jūs esat tuvāk tiem, kururs bieži nesaprot. Esmu braukusi arī starppilsētu autobusos un tur nav nekas slikts. Mūsu ikdiena ir savādāka, kad nevaram bez auto, jo no mūsu mājas sabiedriskais transports neiet, tad ir jāmēro vairāki km ar kājām, tādēļ mums tā ir ikdienas nepieciešamība neatkarīgi no tā, vai varam to atļauties, vai nē. Pievelkam jostas ciešāk kaut kur citur.
Piekrītu par "dzīves pārdomāšanu Vienības gatvē" - identiska pieredze, tikai tā nebija nakts.
Jā, man arī šķiet ka visiem ir un nevienam pasaules uzskatā neietilpst dzīve bez auto😀 Jānovērtē pozitīvais - mazāk darba ar kopšanu, uztraukumu par signalizāciju, apdrošināšanu utt.
Bet man jau pašai arī gribētos reizēm ielekt un aidā😀
Mums ar ilgi nebija auto!Tikai,kad puikam palika 3 gadi tikām pie sava pirmā lolojuma-mašīnas.Bet tad sapratăm,ka tikšana uz laukiem pie vecākiem 200km ,izbraukšana ārpuspilsētas un ja nu kas brauciens no slimnīcas(jo uz var tikt ar ātrajiem,bet kad paliku ar bērnu segā ietītu vienības gatvē nakts vidū,tad taxi gaidot pārdomāju dzīvi).Viegli nebija,bet pirmais tiesības nokārtoja vīrs un tikai pēc gada tikām pie auto.Konfortabla,nedārga.Tas bija super!Aizbraukt uz laukiem,piekrāmēt bagažniekā kartupeļus un citis dārza labumus,jo līdz šim tas nebija iespējams.Tagad nevar iedomāties dzīvi bez auto-pulciņi,darbs un tas laiks,ko mēs ietaupam!!!Jā,tie ir izdevumi,bīžam šķiet kā ceturtais bērns!
Man šķiet, ka problēma reizēm ir galvā pašiem, ne citiem.
Auto nepieciešamība ir tikai un vienīgi jums pašiem vērtējama (kur dzīvojat, kur dzīvo jums tuvākie draugi/radi/paziņas, jūsu aktivitātes un taml.), tāpat kā visas citas prioritātes.
Jā, es nespēju iedomāties visu savas un bērnu dzīves loģistiku bez auto. Jā, gandrīz visur var nokļūt ar sabiedrisko, bet tas ne vienmēr ir ērti un tas nav lēti, īpaši, kad bērniem arī jāpērk biļetes. Tāpat pulciņu loģistika vienam uz vienu pilsētas galu, otram uz otru....
Patiesiba lielaka kepa ir nevis auto uzturesana un iegade,bet gan tiesibu noliksana. Es parekinaju,ka kopuma pagajuso gad samaksaju 1000 e,apmeram,vqrbut mazak. Katra brauksanas reize 20 e+autoskolas teorija+eksameni teorijas un brquksanas maksa+med.vel. Baiga nonemsanas ar to visu bija. Protams,kad noliku,tad jau liekas,ka viss ok. Noteikti tam visam otrreiz cauri negribetu iet(japiebilst,ka esmu laba vaditaja,visu ari ar 1.piegajienu Riga noliku,bet tomer).
Mums ir divi auto! Tas ir dārgs prieks, bet tomēr mūsu ģimenes dzīvi es nevaru iedomāties bez (kaut viena) pārvietošanās līdzekļa!
Hey, mums arī nav auto! 😉
Jā, liekas, ka ir visiem. 😃 Reizēm gribās ielikt mazo sēdeklītī, salekt pašiem un - prom jebkur, lai atpūstos, redzētu ko vairāk par dzīvokli, veikalu vai ierasto pastaigu taku. Bet nekā. Jo...jā, visam nauda pietiek, bet liekas arī nav. Nu nav un viss.
Bet reiz jau arī mums tā mašīna būs. Un ģimenes ceļojumi arī. 😀