4.MĒNESIS Miķeļa dzīvē

Ir pienācis ceturtās mazās jubilejas rīts un Miķelis, gluži kā sveicot mammu, ir klusiņām iemidzis šūpulītī .. Uztveru to kā mājienu un steidzu rakstīt kā mums ir gājis! 

Pirmā mēneša puse mums pagāja cīnoties un cīkstoties par un ap mammas pienu (kas un kā un kāpēc vairāk vari lasīt šeit). Tagad, protams, man pat smiekliņš nāk, ka, neskatoties uz to, ka Miķelis jau devies snaudiņā, tik un tā krāmēju uz svariem, jo man taču jāzina cik viņš apēda!! Un tagad, kad šī krīze aiz muguras un nu ar svaru viss ir kārtībā, tad atskatoties liekas, ka var jau būt, ka nemaz problēma nebija, tieši tādu mācību es no šī mēneša paņemšu - mans bērniņš ir unikāls! Varbūt tieši šajā mēnesī viņš bija nolēmis pieņemties svarā mazāk, lai jau nākamajos atgūtu nokavēto! Lai nu kā tur būtu bijis, esmu ļoti pateicīga sev, ka izvēlējos doties pie zīdīšanas konsultanta un sakārtot savu prātu un pienu! 

Kad mamma beidza ņemties ap piena lietām un ļāva Miķelim vienkārši augt, tad arī Miķeļpelīte nolēma kļūt aktīvāks, rociņas skaisti sāka mēģināt trāpīt pēc mantiņas - vispirms viena, tad otra un tad mutē. Vienā jaukā dienā (labi, ko nu aplinkus, skaidri zinu, ka tas bija 18. janvārī :)), puisēns sparīgi sāka mesties uz kreiso pusi un atklāja, ka tā var labi visu ko redzēt. Es gan mazliet iekritu šausmās, redzot cik ļoti pārdabiski atliecas galva, bet nu skaidrs, ka mazais mēģina izcīnīt lielo uzvaru pār velšanos - maksimāli daudz lieku dzīvoties uz zemes, lai ir rūme jaunajām prasmēm. JAU nevaru iedomāties kā var nomainīt pamperu, ja māk velties, jau tagad visu laiku viens ir kustībā :) Šajā mēnesī tika apgūta velšanās no vēdera atpakaļ uz muguras (dažas reizes!:)), atstājot lielo notikumu nākamajam mēnesim! Jāpiekrīt, ka šis ir tāds milzīgs izrāviens attīstībā - ja iepriekš smaids likā WOW!, tad tagad katru dienu mazais pārsteidz ar kādu jaunu kustību! Mēneša beigās jau samācījies no rītiem, pamostoties, kājas sacelt tik augstu, ka purkšķu koncerts garantēts - vecākiem laime pilnīga! 

Nē, šis nebūs no tiem ierakstiem, kur kaku tēma paliks neskarta ( tā vispār gadās ar maziem bērniem ?! :D ). Mēneša pirmajā pusē man pat dažbrīd gribējās K vainot pie tā, ka mans mazulītis nepieņemas svarā, jo tas notika tik bieži, ka likās vēl biežāk kā pirmajā mēnesī. Tagad es (atkal!) par sevi ironiski pasmaidu, jo mēneša beigās mums K ir 1-2x dienā un tad tā - līdz bodīša augšējai maliņai :) Līdzko dzirdu, ka mazais kaut ko spiež, tā metos kaujas gatavībā ar salvetēm un vairākiem autiņiem! .

Mēnesi pabeidzām pavisam forši - ciemojāmies pie māsas un viņas diviem jauniešiem - 5 gadnieka un 1,5 gadnieka! Man šis brauciens un šī ciemošanās likās ĻOTI svētīga, jo nu Miķelis zina, ka mājās var būt ne tikai skaļi, bet visu-laiku-viens-maziņš-vārās! :) Nu Miķelis zina kas ir suns un cik skaļi spēj murrāt kaķis, nu Miķelis zina cik forši būs sēdēt savā barošanas krēsliņā, pie viena galda ar mammu un tēti.. Nu Miķelis zina, ka gulēšanai pastāv arī citas opcijas kā pastaiga ( un mamma zina, ka Miķelim, lai kārtīgi gulētu pusdienlaiku, vajag kustību! ) - patiesībā jau šis jautājums mani drusciņ satrauc, jo, domāju, ka vienu dienu neizgulējies, nākamajā jau Miķelis labosies un gulēs pusdienlaiku verandā, bet nē! Puisēns izturēja nedēļu un, izskatās, ka arī nākamo cīnīsies par savām pastaigām - ak, aukstum, lūdzu atkāpies, lai mans bērniņš pa ilgiem laikiem var izgulēties :) Es ĻOTI apbrīnoju mammas, kuras audzina bērnus ar mazu vecuma starpību, paliku ar visiem trīs puikām uz stundiņu un griezos pa māju kā vilciņš, lai viens kaut ko neapgāztu, lai neiebakstītu mazākajam acīs, lai mazais nekliegtu utt! Labi gan, ka 5gadnieks ir liels palīgs, tas gan! Man izdevās tikt galā, atstājot vienu no bērniem periodiski novārtā - šoreiz Miķeli, jo viņš vēl neprotestē  :)

4 mēnešu vecums bieži vien saistās ar pārdomām par piebarošanu. Tā ir arī mūsu ģimenē! Pagaidām mans uzskats ir, ka ātrāk par 6 mēnešiem to nedarīšu, jo kāpēc gan man meklēt alternatīvas, ja mātes piens ir kaut kas tik ļoti unikāls, tik ļoti garšīgs un tik ļoti pieejams! BET! Miķelis burtiski hipnotizē katru kumosu, ko bāžu mutē, kas mani mulsina un man atgādina - mazais visu zina labāk! Tāpēc kādu vakaru nodošos "Bērna vadītas ēšanas" izlasīšanai, lai, iespējams, nonāktu pie kāda vidusceļa šajā jautājumā. Ļoti patīk, ka viensplusviens blogā tieši tagad Laura aktīvi blogo par viņu izvēlēm, ar interesi lasu! 

Jau no vakardienas es staigāju pa māju un domāju par to ko es īsti domāju par šiem 4 mēnešiem, kas mums aiz muguras !? Vienu dienu es domāju, ka tas ir tik ļoti daudz, man ir tik liels puika jau izaudzis, tik daudz ko iemācījies un tik daudz ko iemācījis mums. Bet jau nākamajā dienā man liekas, ka tas tāds čiks vien bija, tikko tak vēl Miķeļpelīte pirmo reizi iespēra puncī .. Forši, ka mums tik daudz kas vēl priekšā!