Iepazīsimies ar Superbēbīša 2012 ģimeni!

Hei, hei, vai jūtat, ka pavasaris jau klauvēt klauvē pie ikkatra nama logiem?

Mūsu mājās tas šogad solās būt itin krāšņš, jo esam sagaidījuši mūsu ģimenē ierodamies otro mazulīti – viens žiperīgs divgadnieks jau vairākas nedēļas skaitīja dienas un stundas, kad kļūs par lielo brāli un nepārtraukti skandināja, ka „drīz būs bēbītis“, pat neapzinoties, ka tas mainīs viņa (un ne tikai viņa, bet mūsu visu!!!) dzīvi par 360 grādiem.

Un nu tas ir noticis – mēs esam kļuvuši par vecākiem diviem jaukiem bērniņiem!!!

Kad vēl dzīvojām tikai divi vien- es un mans vīrs-, runājām, ka noteikti gribēsim vairāk nekā vienu bērniņu, jo paši esam no kuplām un mīlošām ģimenēm un tieši tādu gribējām sarūpēt arī saviem bērniem. Tieši tādēļ, nepilnu pusotru gadu pēc pirmā bērniņa dzimšanas pieņemtais lēmums  - mēs gribam otro bērniņu –, šķita absolūti loģisks un (lai arī no apkārtējiem sākotnēji dzirdējām tekstus „šitik drīz? Vai jūs traki?“) pareizs.

Protams, jo tuvāk nāca satikšanās brīdis, jo biežāk mūsu sirdis neprātīgi sitās dažādu jautājumu gūzmā – kā lielais bērniņš uztvers mazāko? Kas ar lielo puiku paliks, kamēr noritēs dzemdības? Vai būs/nebūs greizsirdības scēnas? Galu galā- vai mēs spēsim sadalīt savu mīlestību starp diviem bērniem? Un vēl un vēl un vēl neskaitāmi daudz jautājumu uz kuriem atbildes nebija (un joprojām nav) iespējams paredzēt. Un vai maz vajag? „Dzīvosim – redzēsim“ - tāds ir viens no mūsu ģimenes moto un tieši ar tādu domu arī mēs sākam šo savu ceļojumu „divu bērnu ģimenes“ pasaulē.

Bet kas tad mēs esam? Lūk, arī neliela iepazīšanās ar mūsu ģimeni (p.s. šobrīd mēs esam jau četri, bet tā kā ar Superbēbīti kopā esam pavadījuši ļooooti maz laika un vēl tikai mēģinām saprast, kas ir kas, šajā iepazīšanās stāstā vairāk par pārējo ģimeni, labi?)

-  Es esmu superpuika Mārtiņš! Superbēbīša lielais brālis. Kā vēsta uzraksts uz  man reiz nopirktā bodija - „I may be small, but I’m still the Boss“ (tulk. – „es varu būt mazs, bet es tik un tā esmu priekšnieks“) – un tieši tas es arī esmu mūsu ģimenē - „mazais priekšnieks“, kura vajadzībām un izaugsmei nu pakļauta visa mūsu ģimenes ikdiena. Es gan esmu no miermīlīgajiem priekšniekiem un labprāt pakļaujos arī māmiņas un tēta iecerēm, netaisot mega lielus tračus, ja tie nesakrīt ar maniem plāniem. Tomēr mani vecāki saka, ka kopš brīža, kad es piedzimu, viņi sapratuši, ka tieši bērns nosaka ikvienas ģimenes dienaskārtību – iespējams, ka viņiem ir taisnība.

-   Es savukārt esmu māmiņa Elīna. Māmiņu Kluba skatītājiem jau esmu zināma, jo bieži esmu vīdējusi TV ekrānos (gan viena, gan kopā ar savu dēliņu) – pirms otrā mazulīša ienākšanas ģimenē pati strādāju pie šī ģimeniskā raidījuma izveides, tādēļ tikai loģiski šķiet, ka nu turpināšu dot savu artavu raidījuma izaugsmē, kopīgi mācoties kļūt par mammu otrajam mazulītim (ziniet, lai arī laikā, kamēr aktīvi strādāju, man likās, ka “tagad gan es visu zinu par to, kā labāk, veselīgāk, pareizāk audzināt bērniņu“, šobrīd aizvien biežāk mani māc domas „bāc, bet es taču neko neatceros“ - smieklīgi, vai ne? Bet nu tāpēc jau ir Māmiņu Klubs, lai nāktu palīgā un steigtu rast atbildes kopā ar mani, jo, visticamāk, ka šādi uztraukumi nav man vienai)

-   Bet šis esmu es – superbēbīša tētis Agnis. Mana sieva un dēliņš par mani saka, ka es jau esot Supertētis, bet es atzīstos, ka gluži kā jau visiem tētiem, arī man patīk sestdienu un svētdienu rītos ilgāk pačučēt un izlikties nedzirdam, ka bērns jau no 7.00 rītā skandina „tēti viss, augšā, augšā“. Bet jo lielāks auga Mārtiņš (un jo lielāks auga sievas puncis ar otro mazuli), jo agrāk arī es rāpos ārā no gultas un man ir aizdomas, ka tagad, piedzimstot otram mazulītim, mēs visi celsimies vienlaicīgi, jo jau visus pēdējos mēnešus tieši es biju galvenais Mārtiņa nakts uzraugs - tieši es biju tas, kas cēlās un sasedza puiku, ja bija nosperta sedziņa. Es biju tas, kas nesa padzerties, ja bērns prasīja. Es biju arī tas, kas nakts melnumā meklēja nez kur noklīdušo Vinniju Pūku bez kura puikas miegs nebija tik salds, kā gribētos. Un es zinu, ka tagad mana loma ģimenes ikdienā kļūs vēl lielāka, jo nu mēs esam četri!

Lūk, tādi mēs esam un vēlamies būt. Kāds mūsu ģimenes portrets izskatīsies kopā ar otru mazuli- to ieskicēsim jau tuvākajās dienās. Bet tagad gan mēs turpinām iepazīties ar savu mazulīti un atgūt spēkus pēc lielās Satikšanās.

Lai jums saulaina un pozitīvām domām pilna diena! 

Uz tikšanos Māmiņu Klubā!

Superbēbja 2012 ģimene

(foto: Inga Žilinska)