VASARAS GIDS: Pastaiga pa Tatriem Polijā

Aizvadītajā gadā mūsu tālākais ceļojums bija uz Igauniju. Nevarēja sūdzēties, jo patiešām bija forši, taču sirds tā vien sauca doties uz kādu tālāku zemi. Paklausīgi ievērojuši visas valdības vadlīnijas, lielākoties dzīvojāmies pa Latvijas dabas takām, atklājot jaunus un vēl neredzētus skatus. Šogad mēs dodamies tālāk!

Izprintējuši savus vakcinācijas sertifikātus, jau savlaicīgi gādājam visu nepieciešamo ceļam un lūkojamies pēc naktsmājām. Jā, ja citos gados naktsmājas rezervējām ļoti savlaicīgi, t.i., nereti pat jau ziemā, tad šogad novilkām laiku teju līdz pēdējam, jo nekad jau neko nevar zināt.

Atvaļinājums ir sācies un dodamies ceļā! Šoreiz ar automašīnu, jo tā šķiet daudzkārt drošāk. Vīrs savā telefonā uzinstalējis aplikāciju "Ceļo droši", kurā apkopota aktuālā informācija, kas būtu jāzina ceļotājiem uz dažādām valstīm, tostarp, kurās valstīs pirms iebraukšanas jāaizpilda vietējie Covidpass, lai tiktu pāri robežai.

Kur mūsu ceļi aizvedīs šajās brīvdienās, vēl līdz galam nezinām, taču pirmās divas nedēļas ir izplānotas. Sākotnēji braucam uz Zakopani Polijā, tālāk jau caur Budapeštu uz Horvātiju. Visa informācija par pārbraucienu garumiem apkopota vienā Excel tabulā, lai ērtāk. Tur arī rakstām info par to, kas obligāti jāņem līdzi, naktsmāju adreses, ierakstīšanās un izrakstīšanās laikus u.tt. Esam Excel cilvēki :D

Atzīšos, ka līdz šim pret Poliju biju ļoti skeptiska, jo šajā lielajā valstī būts tikai caurbraucot. Un caurbraucot vienmēr sanāk redzēt trakoti raibas un bezgaumīgas reklāmas, pārspīlēti daudz izkārtņu. Tā, ka līdz nelabumam tas raibums un plastmasas pielūgsme, tomēr izrādās, ka aiz šīs ārišķības Polija slēpj īstus dabas dārgumus. Viens no tiem ir Tatri, uz kuriem dodamies mēs.

No Rīgas izbraucam naktī uz svētdienu, jo priekšā līdz Zakaponei nedaudz vairāk nekā 1000 km. Pozitīvais šādam agram startam ir tas, ka bērni sākotnēji guļ, tāpēc nav jāsatraucas, ka kādam varētu palikt slikti, garlaicīgi, vai arī ik pēc 10 min tiks vaicāts, cik vēl ilgi jābrauc. Naktsmājas mums rezervētas Zakaponē, kur iebraucam ap plkst. 18.00, šķiet. Noguruši, izsalkuši dodamies meklēt kādu veikalu vai ēstuvīti. Restorāni te gandrīz katrā mājā, bet veikalus vispār neredz. Labi, ka mums pārtikas krājumi vēl līdzi no Latvijas, būs ko ņemt līdzi kāpjot augšā kalnos. Vakariņas ieturam vienā no daudzajiem tā dēvētajiem restorāniem, taču tavu neražu! Ēdienkarte šeit tikai poļu valodā. Gados jaunās vismīles vien noplāta rokas un saka, lai izmantojam Google translate. Jūs nopietni? Mīļās manas, tūrismā tā gluži cauri neiet, bet nu izsalkums un nogurums ņem virsroku, tāpēc cenšamies atrast kādus uztveramākus vārdus un veicam pasūtījumu. Ēdiens nav uz 5 zvaigznēm, bet dzīvot var.

Paēduši dodamies uz naktsmājām un plānojam rītdienu. Ir paredzēts doties Tatros. Vīrs izpētījis, ka uz starta punktu varam nokļūt ar autobusiņu, savukārt lejā no kalna varam tikt ar pacēlāju. Izklausās interesanti, bet tā kā svētdienā līdz ar mūsu ierašanos Zakopanē ir sācies nenormāls negaiss ar lietu, zibeņiem, pērkonu, nedaudz biedē, ka tas līdz rītam nebūs beidzies. Ko darīsim? Par to mēs padomāsim rīt!

Naktī līst tik nenormāli, ka tā vien šķiet, ka arī mūs piemeklēs tas pats liktenis, kas daudzus ielejā dzīvojošos vāciešus, kurus straumes paņēma līdzi ar mājām un visu iedzīvi. Ir patiesi biedējoši, tomēr rīts atnāk ar daudz mierīgāku lietu. 

Polijas pusē Tatros ir ļoti daudzas takas. Atliek vien izvēlēties sev piemērotāko vai arī tās sakombinēt savā starpā, lai redzētu pēc iespējas vairāk interesējošo objektu. Vīrs mums ir saplānojis kāpienu kalnos 20 km garumā, par kuru aplikācija saka, ka tas varētu aizņemt aptuveni 8 - 9 stundas. Izklausās nedaudz biedējoši, jo apzinos, ka tā nebūs nekāda pastaiga pa Mežaparka asfaltētu taciņu. Tā kā nav īstas skaidrības par norēķiniem autobusā un to, kur to īsti un cikos gaidīt, tiek saplānots vēl viens maršruts. Arī uz 20 km, taču tiek teikts, ka pastaiga varētu aizņemt aptuveni 6 stundas. Jānorāda, ka pastaigas plānošanai izmantojam aplikāciju All trails. Viegli saplānot un nenomaldīties no ceļa.

Dodamies kalnos! Kājās mums ir speciāli pastaigu apavi, tāpat arī šim nolūkam speciālas zeķes, somā ir lietusmēteļi, plāksteri, daudz ūdens, pārtika. Esam gatavi startam!

Startējam no Palenica Białczańska. Šeit autostāvvietā atstājam savu braucamo, par to samaksājot 50 zlotus. Par iekļūšanu Tatru dabas parkā jāpērk atsevišķa biļete - četrgadniecei prieks vēl bez maksas, pieaugušajiem - 7 zloti, skolēnam 3,5 zloti.

Sākums ir tik laisks un daudzsološs, jo cilvēku bari soļo pa asfaltētu ielu. Jau šeit paveras fantastiski skati, bet, ak, ja vien es būtu zinājusi, kas būs pēc tam!

Pēc aptuveni 2 km no starta punkta nogriežamies uz savu īsto taku. Esam vienīgie. Izskatās patiesi daudzsološi un nedaudz mežonīgi - akmeņainas takas, blakus trakojoša kalnu upe, apkārt melleņu puduri, meža zemenes. Tik skaisti, ka elpa aizraujas. Cenšos to visu nofotografēt, bet saprotu, ka nebūs lemts. Pirmkārt, jāskatās, kur liec kāju, otrkārt, vēlos visu baudīt savām acīm nevis caur kameras objektīvu.

Pulsometrs rāda, ka mūsu iešanas temps ir kilometrs aptuveni 15 - 16 minūtēs. Daudzsološi, jo šādā tempā savus 20 km patiesi nosoļosim solītajās 6 stundās, bet ja vien jūs zinātu, kas sekos pēc tam!

Kāpjam aizvien augstāk un augstāk. Te izrāpjamies cauri kādam lietus mākonim, te atkal nonākam sausumā. Velkam savus lietusmēteļus te mugurā, te atkal liekam somās. Taka kļūst aizvien mežonīgāka, bet turamies.

Kad esam gandrīz takas vidū, lietus kļūst nenormāls. Tik traks, ka vairs nekādi lietus mēteļi nelīdz. Vismaz mans pančo ir slapjš no visām pusām, tikmēr dēla lietus jaka ir veiksmīgāka un viņš no mums četriem, šķiet, ir vissausākais.

Liekot katru soli dzirdu, kā žļurkst ūdens manos apavos. Mani kalnu apavi īpaši ar lietu nedraudzējas, tāpēc esmu viscaur nosalusi, pirksti ir nejūtīgi. Varētu arī paraudāt, bet raudāšana mani no kalna lejā nenovedīs, tāpēc atliek vien būt enerģiskai un rāpties augstāk, augstāk, jo kaut kad jau arī jāseko ceļam lejup.

Es patiesi apbrīnoju savu bērnu izturību. Mazā četrgadniece pacietīgi soļo, arī astoņgadnieks. Rezēm sagurumu kliedējam ar pavisam bezjēdzīgām sarunām, bet vislabāk mūs izklaidē un domas novirza daba. Pētām ceļā satiktos drosmīgos putnus, te arī ieraugām pirmo reizi mūžā zilus gliemežus. Ir skaisti!

Kad šķiet, ka ir sasniegts takas augstākais punkts, arvien tuvāk pietuvojamies milzu ūdenskritumam. Jā, kalnu ūdenskritumi redzēti vien fotogrāfijās, bet redzēt tādu savām acīm ir kaut kas fenomenāls! Būt blakus vietai, kur ūdens mutuļo un lielām šaltīm gāžas lejā no klints, bet tu blakus stāvi kā maza niecība. Nenormāli izlijusi niecība, kurai zobs uz zoba neturas.

Piecu ezeru ielejā te atrodas arī vieta sagurušajiem ceļiniekiem, kur iemalkot siltu tēju, apēst zupu, sasildīties un apmeklēt labierīcības. Cilvēku tik daudz! Pašās takās tik daudz cilvēku neredzējām, nav ne jausmas, no kurienes viņi šeit saradušies. Izstāvu vienu rindu, jo viss, par ko es sapņoju, ir tase siltas tējas, bet... kad rinda izstāvēta, darbiniece atbild, ka šeit var nopirkt tikai kolu un šokolādi, bet pēc tējas jāiet uz ēdnīcu. Bet ēdnīcā tiiiik nenormāla rinda, ka saprotu, ka nekādas tējas nebūs.

Dodamies tālāk. Seko vēl viens stāvs kāpiens un arī lietus beidzot pierimstas. Prieks, ka manas zeķes šķiet sausākas, arī salijušās bikses ir sausas. Tā teikt, iegūstam otro dzīvību un priecājamies, ka līdz finišam jau vairs nav tālu. Tikmēr pretī nākošie ar pavērtām mutēm šokā, ka šajās mežonīgajās takās esam devušies ar tik mazu bērnu (tas par mūsu četrgadnieci), taču mūsu mazā meitene ir ieguvusi otro dzīvi un spriņģo pa akmeņiem, turēdamās tētim pie rokas, kā kalna kaziņa. Ik pa brīdim gan paņemam mazas pauzītes, lai mazās kājeles varētu atpūsties, jo kāpiens nav nekāds mazais. No starta punkta līdz augstākajai virsotnei, kurā pabijām, bija aptuveni 1000m. Daudz.

Jāteic, ka vietām taka ir tik ekstrēma, ka drīzāk tās vienkārši nemaz nav. Marķējums gan ir, arī aplikācija vīra kabatā liecina, ka no ceļa nomaldījušies neesam. Vienuviet sanāk tik stāvs kāpiens, ka teju pa klinti rāpjamies lejā, pieturēdamies aiz kokiem. No lejas skatoties, taka ir nobrukusi, bet nekāda brīdinājuma par to nav. Ja mēs būtu gājuši iepriekšējā vakarā izplānoto maršrutu, kur uz startu aizbrauktu ar autobusu, par šo klinti būtu jārāpjas uz augšu, jo pa taku sanāktu iet pretējā virzienā. Ziniet, pēc nokāpšanas ieraugot to nenormālo vietu, kuru esam tikko pārvarējuši, saprotu, ka tad, ja būtu jākāpj pretējā virzienā, es noteikti būtu visus pasūtījusi dillēs.

Par skaistumu lai runā attēli paši, jo vieta ir fantastiska. Bērni sajūsmā, ka var pataustīt mākoņus, būt tik mežonīgi maģiskā vietā, par kurām iepriekš vien gūti priekšstati no TV raidījumiem.

Kad esam no savas mežonīgās takas nonākuši līdz asfaltētam ceļam, aizejam vēl līdz Morskie Oko, kas ir vēl viena fantastiska vieta. Ja jūsu ģimenei nekārojas tik ekstrēma pārgājiena, kāds tas bija mums, tad pa asfaltētu taku no autostāvvietas varat nesteidzīgi arī ar bērnu ratiņiem aiziet līdz šim fantastiskajam ezeram. Tā piekājē vēl viena kafejnīca. Tā kā šeit rindas nav tik garas, beidzot tieku pie tējas un siltas zupas, par kuru sapņoju kalna virsotnē. Tagad apģērbs jau izžuvis un tēja vairs nav pirmās nepieciešamības lieta, tomēr par skādi nenāks.

Atpakaļceļš līdz auto mūs pārsteidz nesagatavotus, jo uznāk nenormāla lietusgāze. Ja es saku, ka nenormāla, tad tas nozīmē, ka asfaltētais ceļš pārvēršas par upi, kur ūdens lejā plūst straumēm. Un nav vairs vērts censties paglābties no slapjuma, jo to vienkārši nav iespējams izdarīt.

Automašīnā nonākam nenormāli izlijuši, kopumā nostaigājuši aptuveni 25 km. Kopumā gājām 9,5 stundas. Gribētu paskatīties sejā tam aplikācijas optimistam, kurš teica, ka to pieveiksim 6 stundās. Pat tad, ja nebūtu bērnu, 6 stundās tas būtu nenormāls sasniegums un neiespējamā misija.

Tas bija nenormāli grūti, bet piedzīvojums bija lielisks. Tāds kā sava veida ģimenes "team building", lai vēl ilgi būtu ko atcerēties. Ja man kāds vaicātu, vai es to gribētu vēlreiz, es teiktu, ka JĀ.

Un tiem, kuri saķer galvu, sakot, ka mēs esam totāli bezatbildīgi vecāki, riskējot ar savām un bērnu dzīvībām, vien teikšu, ka tā nebūt nav. Pārgājienā devāmies tikai pa marķētām takām, man jau savos krājumos bija taku pārgājienu apavi, tādus kājās āva arī vīrs un bērni. Padomāts bija par visu, bet, kā jau teicu, laikapstākļus nevar ne prognozēt, ne pasūtīt, tāpēc tiem, kuri saka, ka ar galvu nedraudzējamies, ieteikšu ievilkt elpu un izskaitīt līdz 10, kā arī rādīt piemēru, kā tad ir vispareizāk.

P.S. Ņem vērā, ka gan par stāvvietu, gan ieeju var norēķināties tikai skaidrā naudā. Tiesa, autostāvvietā ir arī bankomāts, taču kurss, visticamāk, nav tas izdevīgākais tāpat kā pašā Zakopanē. Arī kalna kafejnīcās norēķini tikai skaidrā naudā.