Vasaras gids: Lotes zeme Igaunijā

Brauciens uz Lotes zemi Igaunijā ir mūsu vasaras tradīcija. Tiesa, pērn pandēmijas dēļ to nācās izlaist, taču šogad gan gaidījām atgriešanos viesmīlīgajā Lotes pilsētiņā ar lielu nepacietību.

Dodoties turp nebiju pārliecināta, vai bez dažām minūtēm desmitgadniekam vairs tur būs interesanti, taču kļūdījos. Dēls pilnīgā sajūsmā un vaicāja, vai varēsim atgriezties vēl kādu reizi.

Lotes zeme vasarā strādā katru dienu no plkst. 10.00. Mēs esam ieradušies dažas minūtes pirms, tāpēc nolemjam no autostāvvietas turp doties ar kājām. Gājiens nav tāls, un bērni skrien uz priekšu teju aulēkšiem, jo ik pēc pārdesmit metriem ir kāda norāde (arī latviešu valodā), kas mudina pasteigties, jo vairs nav tālu.

Esam klāt. Izrādās, esam šīs dienas pirmie apmeklētāji. Tas nozīmē, ka mūs uz vilciena perona sagaida visi pilsētiņas iemītnieki. Ar mūziku, prieka sveicieniem un sajūsmu. Jāatzīst, ka no tādas uzmanības esam pat nedaudz apmulsuši, taču piecgadniecei ļoti patīk. Visas dienas garumā viņa nebeidz atkārtot, ka mēs šeit bijām šodien pirmie. Sasmejamies brīdī, kad, sapratuši, ka esam no Latvijas, pilsētiņas iedzīvotāji sāk mūs sveicināt latviešu valodā, savukārt viens no viņiem pilnā balsī sauc – burkāni, burkāni!

Uzrāpjamies interneta tornī, tālāk skrienam uz mušas Jāka namiņu. Ceļā uz to pamanām, ka mums kāds sācis sekot. Izrādās, tas ir pats Jāks, kurš stāsta, ka dodamies uz viņa māju. Pamanījis mūsu Robertu, Jāks viņu izaicina uz skriešanos. Tā nu abi bizo kopā pa galveno ieeju parkā. 

Visu cieņu parka darbiniekiem, jo ne mirkli nejūtam viņu acīs nogurumu un apnikumu. No viņiem staro milzu enerģija, prieks. Katrs apmeklētājs var doties klāt aprunāties, nobildēties. Starp citu, pamanījis, ka Lotes zemes stadionā laiskojas kaķis (piedodiet, vārdu neatceros), Roberts dodas pie viņa, lai kopīgi uzspēlētu futbolu. Apbrīnojami, ka kaķis neatsaka un ar lielu enerģiju metas spēlē. Un, ziniet, tās nebija trīs minūtes, bet gan pamatīga futbola spēle teju uz dzīvību un nāvi, kurš nu uzvarēs un dabūs bumbu vārtos. Pēc māņkustībām redzu, ka kaķis arī nav ar pliku ķepu ņemams, ir trenējies futbola spēlēšanā, tāpēc Robertā pamostas vēl lielāks prieks.

Katrā no pilsētiņas namiem ir ko darīt – te var nošļūkt pa trubu, te, apskatīt maketus, kuros varēs atpazīt notikumus no multenītēm/ grāmatām. Var darboties visas dienas garumā, tāpēc laiks te pazūd teju nemanāmi. 

Ja līdzi paņemti peldkostīmi un dvielis, var doties arī nopeldēties, jo Lotes zeme atrodas pašā jūras krastā. Savukārt, lai pietiktu visai dienai enerģijas, droši var ņemt līdzi uzkodas vai arī ieturēties tepat uz vietas kādā no ēstuvītēm. 

Lotes zeme ir tāda stabila un nemainīga vērtība, taču pat te laikā kopš mūsu pēdējās viesošanās ir notikušas izmaiņas. Piemēram, blakus stadionam uzcelts karaokes namiņš. Piecgadniece būtu gatava mikrofonā dziedāt visu dienu. Savukārt tuvāk jūras krastam uzcelta ceļotāja māja, kurā var apskatīt dažādus jūrnieku mezglu veidus un pasapņot, cik gan būtu feini, ja arī mums būtu namiņš jūras krastā. Eh…

Vairākas stundas te paiet teju nemanāmi, jo Lotes tēta izgudrojumu mājā var paši saskrūvēt automašīnu, savukārt Lotes namiņā var pat izspēlēt kādu teātra izrādi. Mūsējie to arī labprāt dara, pirms tam neaizmirstot piebilst, ka izrādes laikā filmēt un fotografēt drīkstam tikai ar atļaujām.

Kad izskraidīta visa pilsētiņa, atliek vien izdauzīties arī tarzāna trasītē, kuru bērni iziet vairākkārt, jo kur gan vēl, ja ne šeit. Tāpat arī paslēpēm labi noder tepat blakus esošie mazie namiņi.

Izejot no Lotes zemes pārņem patīkams nogurums. Tāds patīkams, jo pilsētiņas iemītnieki ar saviem smaidiem un enerģiju mūs ir pozitīvi uzlādējuši. Atpakaļceļā līdz stāvvietai dodamies nevis ar kājām, bet gan braucam ar vilcieniņu, jo tā biju jau iepriekš apsolījusi. Brauciens vienai personai ar vilcieniņu – 2 eur, maksa par autostāvvietu - 3 eur.

Šovasar Lotes zeme būs atvērta vēl līdz 28.augustam, tāpēc steidzat izbaudīt dienu šajā fantastiskajā vietā!

Biļetes uz Lotes zemi iegādājamas gan klātienē, gan arī internetā.