VASARAS GIDS: 7 ūdenskritumu taka Horvātijā (Staza 7 Slapova)

Horvātija mums kļuvusi teju par otrajām mājām vasarās, kur labprāt pavadām savu atvaļinājumu. Draudzīgi cilvēki, saule, silts ūdens un bezrūpīgi pavadīts laiks, kad aizmirsti par visām nebūšanām, kuras atstāji līdz ar pārbraukšanu Latvija robežai.

Izskaitījām, ka Horvātijā esam bijuši jau sešas reizes. Ieprieš daudz būts tūristu populārākajās vietās, kas ir pavisam normāli, jo vajag taču redzēt to, ko citi tik ļoti tūristu ceļvežos slavē. Tagad kārta pašiem meklēt, kā sevi izklaidēt, dodoties turp, kas neatrodas starp Horvātijas TOP 10 vietām, kas obligāti būtu jāredz.

Jāteic, ka šajā kovidlaikā cenšamies izvairīties no cilvēku pārblīvētām vietām, turoties nomaļāk, kafejnīcu apmeklējumus aizstājot ar gatavošanu pašiem mājās u.tml, tāpēc arī apskates vietas meklējot izmantojām All Trails aplikāciju, lai atrastu, kurp uzrāpties, ko redzēt, kur aizbraukt un ko iepazīt jaunu Horvātijā.

Šoreiz, samērā netālu no mūsu apmešanās vietas, atradām 7 ūdenskritumu taku (Staza 7 Slapova), un devāmies ceļā. Āvām kājās savas taku kurpes, pildījām ceļojumu mugursomu un esam gatavi iekarot jaunas takas!

Aprakstos lasām, ka visās pārējās sezonās, kas nav vasara, šurp jādodas ar vismaz vēl vienu lieku apģērbu kārtu somā, un jāsagatavojas tam, ka būsiet slapji no papēžiem līdz matu galiņiem. Mums tādas izklaides, protams, nespīd, jo ir silta vasara, lietusgāzes nav bijušas. Tiesa, lietus iepriekšējā dienā nedaudz uzlija, taču tie ir tīrākie nieki, vien pāris akmeņi ir slidenāki nekā pārējie, taču te pietiek vien ar papildus uzmanību un šie šķēršļi tiek pārvarēti bez nekādām problēmām.

Taka ir apļveida un tajā nostaigājam nedaudz vairāk nekā 15 kilometrus, taču, ja mašīnu būtu novietojuši tuvāk takas starta punktam, būtu par teju 4 km mazāk. Mēs, pēc dabas būdami piesardzīgie latvieši, līdz starta punktam neatļāvāmies braukt, jo šķita, ka ceļš tam nav paredzēts un galā, kalna piekājē, mašīnu nebūs kur atstāt, taču lieki. Uzlieciet navigācijā takas nosaukumu un braucat līdz pat starta pozīcijai, tur ir speciāli tam paredzēts auto placītis.

Jāteic, ka takas pirmie kilometri ir labs pārbaidījums visiem muskuļiem, jo jākāpj tikai uz augšu un augšu. Vietām ir speciālas virves, pie kurām pieturēties, klintīs ir pat kāpšļi, lai tiktu augstāk, jo savādāk nekā. Bērni sajūsmā, jo ir pastaiga ar piedzīvojumu! Kāpiens sanāk pamatīgs, bet, kad tikts augšā, paveras tik debešķīgs skats!

Gadījumā, ja klinšu kāpšana ir jūsu aizraušanās, te būs ko darīt, jo klintis ir speciāli paredzētas kāpšanai, pāri upei pat ir virves nobraucieniem. Prātā apsveru draugus, kuriem šāda atrakcija būtu dienas labākā daļa, un nosolu viņiem nosūtīt koordinātas šai vietai.

Lai gan internetā lasāms, ka Septiņu ūdenskritumu taka ir viens no populārākajiem Istrijas pārgājienu maršrutiem, mēs šeit sastopam tikai dažus cilvēkus. Acīmredzot, populāra tā ir “slapjajā sezonā”, jo šobrīd Mirnas upe un tās pieteka Draga ir praktiski izžuvusi. Ja upēs būtu ūdens un, piedevām, lītu arī lietus, tad gan sanāktu gana slapjš piedzīvojums.

Šobrīd ūdens upēs praktiski nav, tāpēc visā krāšņumā ir redzamas upju gultnes. Paveroties šķiet pilnīgs wow, ko ikdienā slēpj upes! Vesela zemūdens valstība!

Vietām, lai arī upe ir izšuvusi, starp akmeņiem izveidojušies sava veida baseiniņi. Mazākajos uzdzīvo vardes, savukārt lielākie, blakus populārajām ģimenes restorāniņam Kotli, šeit kļuvuši par iecienītu peldvietu. Īstens piedzīvojums, tā teikt. Tāpēc, ja dodaties šajā pārgājienā, somā iemetiet arī peldlietas, jo nenožēlosiet.

Kotli ir pārgājiena aptuveni viduspunkts, kur arī piesēžam atvilkt elpu. Ēdienkarte šeit nav plaša – mājas makaroni, gņoki, pankūkas un vēl Istrijas šķīvis, ko izvēlos es. Tas sevī ietver desiņas, ceptu gaļu un skābētos kāpostus, savukārt vīrs izvēlas mājas makaronus ar trifelēm. Ja gribat nogaršot trifeles, tad jums šeit noteikti ir jābūt, jo porcijā tās nav žēlotas. Tas zināšanai tiem, kuri vēlas nogaršot horvātu mājas ēdienus, kas gatavoti no sirds. Cenas – ļoti draudzīgas, salīdzinot, piemēram, ar citām kūrortu ēstuvēm. Tiesa, jāņem vērā, ka norēķināties šeit var tikai skaidrā naudā.

Kāda ir taka? Kā jau minēju, pirmie kilometri ir dulli, jo ir nepārtraukts kāpiens augšup, taču mūsu bērni kāpj dziedādami, savukārt pēc tam seko gan gājiens pa grantētām takām, gan akmeņainākām. Tā teikt, par dažādību sūdzēties nevar. Ir interesanti.

Ja vasaras laikā cerat ieraudzīt ūdenskritumus, tad ziniet, ka nebūs gan, taču aizraujošs pastaigas piedzīvojums gan. Ir noteikti vērts aizbraukt.

Kad finišējam un jau dodamies atpakaļ uz mašīnu, atskatoties uz virsotni, kurā bijām uzkāpuši, dēls teic viedus vārdus – pirms sāc iet, nevajag skatīties, kur vajadzēs nokļūt… tas ar domu, lai jau startā nepiemestos besītis un vēlme labāk palikt lejā.