Rīts pieder tikai man! Covid - 19 laikā paņemu laiku sev!

Rīts pieder tikai man! Covid - 19 laikā paņemu laiku sev!

Vai zināt to sajūtu, kad pamosties un ir klusums? Tagad Covid - 19 ierobežojumu laikā pēc tā ilgojos visvairāk, jo viss ir attālināti, bet tepat līdzās ģimene, vīrs, bērni. Nepārprotiet, es mīlu viņus no visas sirds, bet reizēm tik ļoti pietrūkst laiks sev. Un es to iegūstu un vienkārši paņemu!

KAD? 

Agrās rīta stundās. Man vēl jāpatrenējas, lai katru rītu celtos 5:00 no rīta kā tajā Robina Sharma lasītajā grāmatā, kas pagaidām palikusi nelasīta, bet rīta stundās ir kaut kas īpašs. Un, ja patin laiku atpakaļ, es vienmēr esmu bijusi cīrulis un produktīvāka agrās rīta stundās. Vēl tagad atceros, kad cēlos 4os no rīta, lai pirms skolas pamācītos un atkārtotu mācību vielu vēstures kontroldarbam. Sēdēju, satinusies segā, dzēru tēju un lasīju. Brīžam gan acis aizmiglojās miega dēļ, bet man tas palīdzēja. 

Arī tagad ir līdzīgi. Dzīvojot Polijā un esot pilna laika mājsaimniecei, kura strādā attālināti (ak, mammas, kuras sēž mājās jau neko nedara), man ir vajadzīgs režīms, ritms, rāmis, kurā varu darboties, jo haoss nav piemērots man, tas mani dara tramīgu, nervozu un tad dabū trūkties mans iekšējais "Es", izsitot korķus, un, protams, mājinieki. 

Kontrolējošā un disciplinējošā, droši vien nodomāsiet. Jā, iespējams, bet daudz ko šo gadu laikā esmu iemācījusies palaist pašplūsmā, sadalīt darbiņus, jo arī bērni aug lielāki. Un, kā mana mamma vienmēr ir teikusi: "Noliec lietu, kur paņēmi, tad Tev vairs nekad nebūs jākārto!"

No rītiem rituāli, darbības, aktivitātes mēdz mainīties. Visu rudeni līdz decembra vidum katru dienu gāju peldēt līdz gada laikā sakrājies nogurums mani nogāza no kājām uz 2 nedēļām un tagad atgriežos ritmā lēnāk. Vēl viena mana sliktā īpašība- nesamērot sprinta un maratona distances, bet visi jau esam tikai cilvēki, vai ne? 

Šo dārgo rīta laiku mēdzu izmantot, lai pagatavotu brokastis mājiniekiem un, kad viņi būs cēlušies, varu turpināt savas darba lietas. Mēdzu arī pavingrot, jo joprojām cīnos ar emocionālo ēšanu, kad stresa situācijās noraujos uz ēdienu, kad bulciņas apsēžas uz gurniem un vēl šur tur... Tāpat mēdzu doties rīta pastaigā, kad ielas vēl tukšas, varu paklausīties tik modīgos podkāstus vai vienkārši ieelpot svaigo meža gaisu.

Man patīk rīti, jo tad diena šķiet garāka. Nekas nav iegravēts akmenī, kā vajadzētu izlietot šo dārgo laiku no rīta, bet tas sniedz man dzīvīgumu un tad tādu laimes un gandarījuma sajūtu visas dienas garumā!

JA es nepieceļos pirms visiem mājiniekiem, tad:

  • dienas laikā ir sajūta, ka nevaru visu paspēt;
  • vakaros tāpat ir nogurums;
  • visi un viss kaitina daudz, daudz vairāk...

Nē, neesmu ideāla. Es joprojām meklēju to, kas der man! Un man der pārmaiņas reizi pa reizei, tāpēc esmu mūžīgā kustībā, izmēģinājumos un darbībā. Un, nē, es neesmu miega badā. Nezinu, kā būs vasarā ar garajiem grila vakariem, bet gultā esmu jau pirms 21iem vakarā, tā kā miega kvalitāte arī uzlabojusies! Vai zināji, ka katra miega stunda pirms pusnakts ir līdzvērtiga 2 h miega pēc pusnakts? 

Pamēģiniet piecelties kaut 15 minūtes ātrāk pirms mājiniekiem un sajutīsiet atšķirību! 

Kristīne

foto: pexels.com