Pieredzes stāsts - svars pirms un pēc dzemdībām

Pēc bērnu piedzimšanas lielākajai daļai mammu ir svarīgi atgriezties formā. Ir mammas, kurām par to nav jāuztraucas, jo viss notiek pats no sevis un ir mammas, kurām ir jāpieliek liels darbs, lai, paskatoties uz sevi spogulī, varētu teikt – man patīk!

Kad gaidīju savu otro bērniņu, man bija savs draudzeņu loks, kas arī gaidīja mazos. Pēc dzemdībām vienai, kurai svars grūtniecības laikā bija pienācis klāt apmēram 15 kilogrami, jau pēc pāris dienām bija atpakaļ formā. Otrai – vajadzēja nedaudz vairāk kā mēnesi. Man bija citādāk…

Man ar savu augumu vienmēr ir bijis jāstrādā. Un tas, protams, nav bijis viegli. Es neesmu par diētām, bet varu sevi izaicināt, kaut ko ievērot. Gaidot pirmo bērnu, svars pieauga par 14-15kilogrami, kas, kā visi runā, ir norma. Protams, tajā laikā cipars uz svariem bija redzēts pirmo reizi, bet, gaidot mazo, par to neuztraucos un neko tādu ēšanas ziņā nemainīju. Pēc bērniņa dzimšanas nekas daudz nost nenogāja, varbūt 5 vai 6 kilogrami. Tā kā pārējais bija darbs ar sevi. Man šis darbs bija ilgs un smags. Vingroju, bet nekas īpašs nemainījās. Skrēju - nekas nemainījās. Un pati jutos vēl sliktāk, iekšēji ar sevi sadzīvojot. Man vajadzēja vairāk nekā 1,5 gadu, lai atgūtu sevi. Bet to laiku atsaucot atmiņā, nebija tā, ka es ļoti piepūlētos. Vairāk jau sevi pieņēmu un ļāvu būt tādai, kāda biju. 

Kad atguvu formu, varēju noturēt vienā līmenī ( kādi plus 2 kilogrami uz augšu vai leju), līdz pēc 5 gadiem pieteicās otrs bērniņš. Šajā grūtniecībā svars auga un strauji. Pa visu laiku kopā pieņēmos par 22 kilogramiem. Pirms grūtniecības biju iesākusi ēst noteiktu stundu skaitu un pie tā arī pieturējos grūtniecības laikā, bet svars auga tāpat. Lai gan ik pa laikam nāca ārā mana nedrošība par sevi, kopumā dzīvoju ar vienu domu, ka pēc tam tikšu ar svaru galā. Šo svara pieaugumu skaidroju arī ar pretējo dzimumu gaidīšanas laiku, stresu un kāri uz augļiem.

Kad piedzima otrs bērniņš, svars nokrita uzreiz par 10 kilogramiem. Un es biju gatava strādāt pie pārējā. Jau nedēļu pēc dzemdībām. Traki? Jā! Šobrīd varu teikt, ka svara atgūšana bija ne tikai mana iekšējā vēlme atgūt iepriekšējo ķermeni, bet arī bailes par to, kā mani redz mans partneris. Iepriekš biju saņēmusi arī komentāru par svaru, kas bija atstājis nospiedumu manā atziņā, tādēļ gāju uz pilnu banku - ātrāk dabūt sevi formā.

Mana pirmā fiziskā aktivitāte bija skriešana. Bija grūti, bet patīkami atgriezties uz ceļa. Ķermenis protestēja pret pārslodzi un es apsaldējos. Tas lika piebremzēt, bet meklēt alternatīvas, kā būt aktīvai. 

Bailes pazuda tad, kad iekšējā balss un intuīcija parādīja patieso dzīves situāciju. Pateicu stop attiecībām, kuras mums abiem vairs nedeva piepildījumu, un veltīju uzmanību sev un bērniem. Kad pārtraucu attiecības, palaidu vaļā arī turēto svaru.

Šobrīd ir pagājuši 10 mēneši kopš piedzima otrais bērniņš, un vairs ir palikusi tikai astīte, ko pārkāpt, lai varu teikt – esmu atkal ierindā. 

Domājot par svaru un cilvēkiem mums apkārt, es pilnīgi piekrītu apgalvojumam, ja pats neesi pārliecināts par sevi un kompleksu kaudze iet līdzi, tad visi citi var teikt jebko, mēs to nesadzirdēsim, jo redzēsim pavisam ko citu. Pret grūtniecēm un jaunajām māmiņām būtu jābūt saudzīgākiem. Mammas ar mazuli puncī ir emocionālākas un vairāk domā par mazuli. Viņām ne tā pateiktais vārds jau ir saklausāms pavisam savādāk. Es pati par sevi iesmeju, jo, kad man tika aizrādīts par nekārtību dīvānā, bija liela histērija! Sagaidiet, kad atkal jutīsimies kā savā ādā un varēsim uztvert komentārus vai ieteikumus adekvāti, neuztverot personiski.

Esmu piemērs tam, ka viena frāze no kāda cilvēka un pašas iekšējās domas, lika baidīties katru reizi, kad gāju pie savas ārstes un kāpu uz svariem. Galvā skanēja doma - lai šoreiz nav par daudz! Ar šo domu dzīvoju visu grūtniecības laiku, nevienam to nesakot. Pat galvā ieskrēja doma - kā visas grūtnieces varbūt tik skaistas, bet es nē? Tie bija mirkļa vājumi, jo man galvenais bija, lai bērniņam viss ir labi, analīzes labas un pati arī jutos lieliski. Es zināju, ka ar svaru tikšu galā pēc tam.

Lai gan šobrīd varu domāt loģiski un teikt, ka es pati sev varu izteikt komplimentus un to negaidu no citiem, bet mammām, grūtniecēm vajag šo uzmanību, rūpes un atbalstu. Man tā pietrūka. 

Mīlam punču mammas, jo viņas ir tik skaistas! Bet, tā kā viņas ir ar lielāku emocionālo gammu, sakiet vairāk, ka viņas ir skaistas un pārējais ir sīkumi. Visu pārējo, kas jādara un jāievēro, jau tāpat pateiks ārsti. 

Svaru sakārtot varam tikai mēs pašas, tikai jāatrod sev atbilstošā metode. Viss ir iespējams, ir vajadzīga tikai vēlme darīt!