Pavisam cita es

Pavisam cita es

02. Nov 00:10 Māmiņu klubs Māmiņu klubs

Šie pēdējie divi gadi ir bijuši tik intensīvi, ka arī apkārtējiem ir grūti sekot līdzi un nofokusēties uz to, kas es esmu, ko daru un, kas notiek… Nesen man bija saruna ar savu vadītāju, kura man ir ne tikai bijusī kolēģe, bet arī ļoti tuvs cilvēks. Viņa man teica, ka es, kāda es tikko sāku strādāt pie viņiem un tagadējā es, esmu pilnīgi citāda, viņa uzskata, ka tas ir pateicoties konkrētiem cilvēkiem sev līdzās. Es daudz par to domāju …

Vai tiešām cilvēki no malas, kuri nav līdzās spēj “iekāpt manās kurpēs” un spēj izdzīvot tās milzu situācijas,kas mūsu rakursu uz dzīvi tik ļoti maina, vai tiešām pie vainas ir tikai konkrēti cilvēki? Nē, tas ir laiks, situācijas un rūdījums uz manas ādas, kurš to maina…kad beidzot Tu spēj kļūt par cilvēku, kurš apzinās savu vērtību, kurš sevi beidzot ieliek pirmajā vietā, kurš spēj īstenot savus mērķus un spēj pateikt – stop, šīs ir tās robežas, kuras pārkāpt neļaušu un ļoti ātri spēj noreaģēt uz situāciju, nevis “pievērt” acis, samierināties, vai ignorēt.

Cilvēki no malas nekad nezinās, nebūs izdzīvojuši situācijā, kad Tu piebrauc pie būvmateriālu veikala, pielādē pilnus ratus ar brikešu maisiem, izlādē tās mašīnā, tad tālāk brauc uz pārtikas veikalu, bērnudārzu, skolu, kurini māju, gatavo ēst, seko līdzi skolas lietām un vakarā brauc uz naktsmaiņu. Un tas viss man vienai, kur mana lieliskā komanda ir manas meitas un attālināti mans lielais dēls. Vai zini, kā Tu jūties, kad sniegs ieputinājis mašīnu tā, ka netiec, lai durvis atvērtu? Kad “noščūrē” pagalmu, ieej istabā gatavot brokastis meitenēm, spēj izdzert kafiju, līdz pamodušās meitenes, bet, kad attaisi vārtus, tikko lielais traktors norītījis izbraucamo ceļu un Tev jāņem sniega lāpsta rokās atkal un cīņa ar sniegu turpinās atkal? Iedarbini mašīnu, bet ielikt ātrumā nevari, jo “trosīte iesalusi”….. un Tu esi viena ar trim meitenēm mašīnā, kuras jautā – mammīt, kādēļ Tu raudi? Kādēļ es raudu? Jo man vairs nav spēka… Bērns turpina jautāt, vai Tev spēka nav tādēļ, ka mūs jāved uz skolu? Nē, draudziņ, spēka man nav tādēļ, ka visu mēs darām vienas un papildus pārbaudījumu ir tik daudz….

Kad remonti ar auto šķiet “ nebeidzamais stāsts”, saplīst savs auto, paņem nomā citu, jo izkļušana uz civilizāciju bez auto ir neiespējama, saplīst arī tas, bet uz nākamā auto vienkārši braucot pa meža ceļu uz kārtējo nakts maiņu uzkrīt koks… tagad es par to varu pasmaidīt, bet tajā brīdī Tev šķiet… kas gan vēl var notikt un, cik ļoti Dievs pārbauda manas “darba un izturības spējas”.

Tā caur šo Tu iemācies, kur automašīnā ir jālej dzesēšanas sķidrums, kur zem motora pārsega jāuzpumpē pumpītis, lai iedarbinātu auto un tiktu līdz pirmajam autoservisam, kura sniega lāpsta ir ērtāka, un to, ka mājās elektrība ir savilkta galīgi šķērsām un cepeškrāsni nedrīkst vienlaicīgi darbināt ar parasto plīti, ja vien nevēlies kādu laiku pavadīt bez elektrības un interneta, bet neviens Tev palīgā to novērst atbraukt nedrīkst, jo bijušais vīrs tam solās “sadot pa muti”….Jo redziet mēs ar meitenēm dzīvojam mūsu kopīpašumā un viņa īpašumā neviens vīrietis neienāks, tas nekas, ka mājas izdevumus un kredītu sedzam mēs pašas…. Es strādāju dubultmaiņas, otru darbu, lai spētu izdzīvot, nelūdzot apkārtējo palīdzību. Kad aizbrauc ciemos pie ģimenes, palūdz palīdzību savējiem,lai apskata auto, kādēļ “grab” un pasaka – pati vainīga, ka izšķīries, tiec galā pati. Vai, kad palūdz, runāt klusāk, jo jānoklausās svarīga saruna telefonā ar ārstu un Tev pasaka – Ja Tev te kāds traucē, brauc projām….

Un tad tam pretstatā ir citas lietas, situācijas un cilvēki – kolēģes piesakās atbraukt pakaļ, lai nogādātu uz darbu, kad auto sētā galīgi nekustas uz priekšu, kad tētis uz darbu atved “lauku labumu kasti”, vai nopērk riepas, kuras nodilušas… Vai ielej 20l degvielas, kura mums tik ļoti nepieciešama, lai arī ar to nepietiek pat nedēļai… Kad aizbraucot ciemos īpasi Tev vannas istabā stāv rozā zobu suka, kad brokastis vari atļauties baudīt pati,mostoties vēlā sestdienā, nevis skriet uz virtuvi neizgulējies,aizpampis un cept veselu pankūku kalnu…. Jā, esmu no tām mammām, kuras uzskata, ka bērniem no mājas ir jāiziet paēdušiem un ne jau tās būs saldās pārslas, kāruma sieriņi, sokolādes batoniņi un krāsainie dzērieni…

Kad satiekot krustmāti, viņa Tev rokā iespiež “papīrīšus” sakot, Tev tas noderēs un tagad tie vairāk nepieciešami Tev un nedomā neņemt… Kad tuvi cilvēki Tev pajautā, kā Tu jūties un, kā Tu vispār ar to visu tiec galā? Vai es varu, kā palīdzēt… Kad draudzenes saorganizē dzimšanas dienas pikniku jūras krastā ar lieliskām sarunām, laternām, vīnu un kūku, lai tikai Tevi izvilktu no mājas un Tu nebūtu viens…. Kad darbā saņem negaidītu bonusu, kas tieši tajā brīdī ir tik ļoti nozīmīgs un noderīgs….Kad saņem ziņas telefonā, kas Tevi uzmundrina un paceļ….Kad baudi saulrietus, jūru, dabu un skaistas vietas tik ļoti, kā vēl nekad, kad gada laikā saulrietu ir bijis daudz vairāk, nekā iepriekšējos trīsdesmit astoņus kopā… Kad redzi, cik ļoti bērni var būt laimīgi laižoties ar kamerām pa kalnu, ko līdz šim viņi nav piedzīvojuši…. Kad kopīgi gatavo bērniem skolai skices svietsmaizei un vizuālizē kopā, kā tas varētu tik realizēts, bet līdz šim uz dārziņu, kad bija jānes putnu būrītis, mūsu meitenēm vienīgajām tādi nebija, jo tētim bija citas raizes, lai ari darbojās būvniecības jomā…. Kad tiec pie sapņu riteņa, ar kuru gulēt pat kopā iet, jo tāds nav nevienam, bet kādam citam tā bija miskaste,kuru salabot nevar un jānomet pagalmā pie stūra…

Es šeit uzskaitīju tikai nelielu daļu no tā visa, cik krāsaini notikumi, sajūtas un cilvēki ir bijuši līdzās, kas manu rakursu uz dzīvi ir pamainījis. Es uz to skatos pavisam no cita leņķa, izvēŗtējot to, kam es esmu gatava ziedot savu laiku, finanses un emocijas, kas to ir pelnījis tikai ķeksīša pēc un, kurš to nav pelnījis vispār. Ja līdz šim mani, vai bērnus aizskarot emocionāli, vai fiziski, es spēju aiziet uz citu istabu, nomierināt bērnus un centos aizmirst, tad laikam ejot tagad es šādās situācijas palīdzību meklēju pie tiesībsargājošajām iestādēm, pat arī tad, ja kādam liekas, ka tas ir sīkums, jo neviens nav bezsamaņā, neviens nav nomiris. Tad tagad es spēju ļaut sev slimot,nevis skrienu uz darbu arī tad, ja organisms izmisīgi signalizē, ka ir par traku… Es spēju pateikt nē, es šoreiz izvēlos bērnus un sev tuvos cilvēkus, tas nekas, ka trūkst darbinieku. Tā ir mana brīvdiena un mans laiks. Es spēju kolēģiem norādīt uz neizdarītām lietām, nevis klusēju un izdaru to viņu vietā, lai tikai ir miers. Es spēju arī radiniekiem pateikt – ej un izdari arī Tu, jo līdz šim esmu paveikusi ļoti daudz, tad izdari arī Tu no savas puses šo mazumiņu. Esam komanda un darām kopā, nevis gaidām, kad paveikšu to tikai es… Es spēju pateikt arī tiem, kuri man saka – pati vainīga, varēji dzīvot mierīgi,ka neesmu bijusi sirdī vēl nekad tik mierīga, kā tagad, ka es esmu tā, kura veido savu dzīvi un savu bērnu dzīvi, vēloties šo vienīgo iespēju,būt šeit un tagad, dzīvot tagad, izmantot pilnvērtīgi, ejot uz priekšu, jo dzīvei nav melnraksta, mēs to dzīvojam paši, pieļaujot kļūdas, izvēloties savus ceļus, kuri ne vienmēr ir gludi…. Svarīgi ir apzināties, ka šie visi pārbaudījumi un pagriezieni ir tādēļ, lai mēs savu laiku uz zemes,nodzīvotu skaistāk un pilnvērtīgāk, ja vien ļaujamies šiem soļiem uz priekšu un ļaujamies arī pamatīgiem pagriezieniem….

Tad, ka šo praktizē un nostādi sevi pirmajā vietā, tad apkārtējiem ir pārsteigums un šoks, meklējot vainīgos, kurš šo cilvēku ir izmainījis, jo Tu neesi vairs ērts priekš viņiem, nemēģinot aizdomāties, ka tās ir dzīves situācijas, grūtības, pārbaudījumi, sajūtas un arī cilvēki, kuri sastapti šajā laikā…, kuri atstāj ne tikai nospiedumus sirmu matu veidā, grumbu veidā, bet arī sirdī…

Piedalies projektā arī TU, iedrošinot mainīt dzīvi, iedrošināt runāt par problēmām, par kurām ikdienā nerunā!

Dalīties ar savu stāstu vari Māmiņu Kluba portāla komentāros, gan Facebook un Instagram.

Kā iesūtīt rakstu?

  • caur podziņu pie sava profila PIEVIENOT RAKSTU iesūti savu blogu
  • Izvēlies sadaļu Sievietēm un tagus Pagriez-dzīvi-par-180-grādiem
  • kad viss izdarīts, jāspiež vien SAGLABĀT, un stāstiņš ieceļos portālā!

Anonīmi savus stāstus vari sūtīt arī uz kristine@maminuklubs.lv.