Par raudāšanu

Jau labu laiku atpakaļ secināju, ka esmu aizmirsusi, kā tas ir- raudāt. Pēdējās reizes, kad nobirdināju pa asarai, bija dzemdību namā, kad mūs ar mazo nelaida mājās un slimnīcas telpās nācās uzturēties teju nedēļu, bet pēc tam – kad drīz vien pēc mazā razbainieka piedzimšanas uz viņpasauli aizgāja gan mana vecmāmiņa, gan vectētiņš... Un tas viss.

Tagad jau gandrīz 9 mēnešus kā bez asarām.

Dažkārt ir brīži, kad nolaižas rokas, kad gribas izraudāties, lai sirds kļūtu vieglāka. Jo tad piedeg vakariņas, jo mazajam mirklī, kad kartupeļi bija jānoņem no plīts, bija jānomaina autiņbiksītes, tad uznāk pārdomas par to, cik ļoti negribas atgriezties iepriekšējā darba vietā, tad gribas vienkārši atrast laiku, lai beidzot aizietu pie friziera, un galu galā, gribas beidzot arī nobirdināt asaru par apkārtējo mūžseno jautājumu, kad tad mēs beidzot stūrēsim laulības ostā. Tā piliens pēc piliena, nasta uz pleciem kļūst smagāka un tā vien gribas atvilkt elpu, noslēpties no visiem un izraudāties, jo kādreiz tas taču tik labi palīdzēja.

Bet tagad, pat ļoti gribot, nesanāk izspiest kaut vienu asariņu. Vai pie vainas sievietes apziņa, ka ar visu jātiek galā, nedrīkst žēloties un jābūt ekstrastiprai? Vai tas tādēļ, ka gribas savu mazuli pasargāt no visas pasaules nebūšanām, un, ja pati mamma raudās, tad kā gan viņa spēs nosargāt vēl kādu citu?

Tik daudz jautājumu, bet pagaidām bez atbildēm. Kā tu tiec galā brīžos, kad viss ir tik tālu, kad gribas vienkārši izraudāties? Raudi?