Pagriez dzīvi par 180 grādiem: Palīdzība pagrieziena punktos un atspēriens

30. Nov 2022, 00:00

Šo blogu veidot un iedrošināt citas sievietes vēlējos tādēl, ka bieži vien mēs brīžiem neticam sev un neticam tam, ko mēs spējam paveikt. Ir brīži, kad šķiet spēks pietrūkst un nepieciešams neliels grūdins no apkārtējiem. No savas atbalsta komandas, no pašvaldības, no valsts kopumā.

Mana pieredze šajā ir tāda, ka mana atbalsta komanda, atbalsts, lielākoties bija no saviem mīļajiem, tuvajiem cilvēkiem. Tolaik pat neinteresējos sociālajā dienestā, kāda palīdzība mums pienāktos, jo apzinos, ka ir ģimenes, sievietes, kurām ir daudz grūtāk. Un milzīgā birokrātija – laulība oficiāli nav šķirta, ir kopīpašums, pieder uzņēmums, taču iedziļināties tajā neviens nevēlas. Birokrātiem neinteresē, ka laulības šķiršana aizņem laiku, finanses, ka kopīšamumā ir apgrūtinoši dzīvot, jo tiek saņemta emocionāla vardarbība ik uz soli, kā arī uzņēmums nestrādā ar peļņu un iztikas līdzekļi tiek papildus pelnīti citā algotā darbā, jo “atslābt” nevar nevienā brīdī. Kāds risinājums, kad nokļūstam šajās finanšu un emocionālās krīzes situācijās? Un, vai tieši šī bezspēcība un bailes netikt ar krīzēm galā nav iemesls tam, ka sievietes pacieš fizisko, emocionālo un seksuālo vardarbību, jo ir finansiāli atkarīgas. Un tas arī ir iemesls tik daudzām nelaimīgām sievietēm, tik daudziem traģiskiem dzīvesstāstiem, tai skaitā pašnāvībām. Kas šo situāciju palīdz risināt, kas dod iespēju saskatīt gaismu tuneļa galā un dod “atspēdienu” šim kardinālajam pagriezienam?

Jā, ir krīzes centri, izrādās, ka tādi ir arī reģionos un pašvaldībās, ne tikai Rīgā. Ir iestādes, kurās vērsties pēc palīdzības, ja piedzīvota vardarība, kā, piemēram, pašvaldības policija. Bet ne vienmēr policija vēlas iesaistīties ģimenes konfliktos, jo uzskata, ka tā ir norma un ar to jātiek galā pašiem un, ka abām pusēm ir sava taisnība, kā tas bija mūsu gadījumā. Respektīvi – ja galīgi nesit nost un tiešām nedraud dzīvības draudi, neiesaistās. Man ir vēl kāds piemērs, ko varu nosaukt no savas pieredzes, kad pirms sešpadsmit gadiem nokļuvu slimnīcā ar lauztu degunu, smadzeņu satricinājumu, dažādiem sasitumiem, tika ierosināta krimināllieta, bet pēc kāda laika man atnāca ziņa, ka tā tiek izbeigta, kas man bija milzīgs šoks un šādi arī apzinajos, ka, ja jau tiesībsargājošās iestādes nepalīdz, tad kurš gan vēl…. Un kārtējais iemesls dzīvot attiecībās, kur tiek nodarīts pāri. Mums katrai šis stāsts ir citādāk un nespējam mērīt to, kurai vairāk zilumu, kurai sāpīgāki vārdi pateikti, vai, kurai sekss pieprasīts biežāk, nekā pati vēlētos, vai vienkārši jūties nelaimīga, jo līdzās nav cilvēks, ar kuru jūties laimīga, piepildīta, ar kuru vēlies būt vienā komandā, bet esi kopā, jo ir kopīgi bērni un finansiālā atkarība. Arī tā ir vardarbība, vardarbība pašai pret sevi.

Kas reāli ir nepieciešams “starta komplektā”, lai sieviete spētu spert pirmo soli un izbeigt attiecības, kuras nesagādā prieku, kurās nejūties laimīgs? Finansiālā neatkarība, jauna dzīvesvieta, darbs, skolas, bērnudārzi, ja nav pienākusi rinda bērnudārzā, tad auklīte. No emocionālajām lietām – pārliecinātība par sevi, saviem spēkiem, tas, lai Tu spētu sev patikt un ne mazsvarīga lieta ir arī miers sirdī.

Ļoti paradoksāli, manuprāt, ir tas, ka ierasts sociālo palīdzību lūgt un saņemt trūcīgiem cilvēkiem, nelabvēlīgām ģimenēm, invalīdiem, bezpajumtniekiem utt., bet, kā ir ar cilvēkiem, kurš nonācis krīzes situācijā, tādā dzīves pagrieziena punktā, kur nepieciešama sociāla palīdzība ar mājokli, ar finansēm, ar psihologu, citu speciālistu palīdzību, kas palīdzētu tikt uz kājam, jo par mājokli, lai to spētu noīrēt jāmaksā par pirmo un pēdējo mēnesi, bērniem jāēd šodien, nevis jāsagaida darba alga, kuru saņem nākamjā mēnesī un arī datumi ir dažādi, līdz pat 20.datumam. Lai spētu saņemt sociālā dienesta palīdzību, ir nepieciešama milzīga birokrātija, kur jāatbilst dazādiem noteikumiem, kā arī finansiālā palīdzība ir 45eiro mēnesī. Tas, cik noprotu, ir ļoti atkarīgs no pašvaldības. Kas kopumā sanāk? Lielākais atbalsts, ko reāli spējam saņemt krīzes situācijā, esi Tu pats un Tavi tuvinieki, draugi… Galvenokārt iestādes, kuras palīdz izkļūt un risināt krīzes situācijas, ir “ķeksīša pēc”, vai arī to sniegtais atbalsts ir krietni par mazu. Vai krīzes centrs ir risinājums un iespēja nostāties uz kājām? Vai arī tas ir “patvērums” ekstremālā situācijā, nevis starts jaunai dzīvei un starta posms, lai Tu spētu sākt šo jauno dzīvi, lēnām sakārtojot lietas gan emocionāli, gan materiāli, gan arī fiziski. Mēs nonākam situācijā, kad vēlies, ko dzīvē mainīt , ka vēlies pats to sakārtot, bet nav, kas iedod “makšķeri”, nav šī grūdiena un iespēja saskatīt, ka spēšu un tikšu galā. Mums katram ir sava pieredze attiecībās ar vecākiem, draugiem, kaimiņiem un, ja arī atbalsta komandas nav, tad gadās, kad dzīvē tiek pieņemti kardināli un traģiski lēmumi. Un skumji, ja sieviete nerod motivāciju arī savos bērnos un izvēlas izdarīt pašnāvību, ieslīgt depresijā, ieslīgt dažādās atkarībās…

Būtu jauki, ja Jūs dalītos ar savu pieredzi gan Latvijā, gan ārpus Latvijas, kā darbojas atbalsts krīzes situācijās sievietēm, kuras nolēmušās mainīt dzīvi, kuras nolēmušas audzināt bērnus vienas?