Nr.18 Feja: Smaids, sports un kūkas

30. Jan 2017, 10:14

Tiem, kuriem nav bērnu, šķiet, ka mammām ir bezgala daudz laika, sevišķi tām, kuras atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā. Ar tādu attieksmi nākas saskarties diezgan bieži, jo bezbērnu kolēģu vidū izplatījies mīts, ka tās jaunās mammas jau tikai visu dienu guļ, lako nagus un... pa kādai reizei izved laukā mazo bērnu, kurš visas pārējās diennakts stundas mierīgi guļ, pamostoties vien uz desmit minūtēm, lai paēstu.

Bet mēs visas zinām, kāda ir patiesā realitāte, tāpēc es novērtēju katru mirkli, kad varu pabūt tikai pati ar sevi, lai atjaunotu spēkus un sajustos kā skaista, pievilcīga sieviete.

Pagājušā nedēļa bija īsts izturības pārbaudījums (patiesībā, tas turpināsies noteikti arī vēl pāris nākamās dienas) jo saslima mans vecākais dēlēns, kurš no bērnudārza pārnāca ar temperatūru. Un tad jau- ardievas, sapnis par brīvo laiku! Nebija ne mirklis, kad abi bērni vienlaicīgi gulētu un vienīgais, ko es vēlējos, bija, lai dēlam temperatūra neuzkāptu tik augstu, ka būtu jādodas uz slimnīcu. Tur augšā manas lūgšanas tika uzklausītas.

Šādās dienās mana laime ir pat iespēja vakarā, kad mājās no darba atbraucis vīrs, aizskriet kaut līdz tuvējam veikalam, jo tas ir mirklis, kad varu pilnām plaušām elpot svaigu gaisu, bez kura es vienkārši nespēju iedomāties savu dienu.

Kuras ir manas pagājušās nedēļas trīs laimītes, par kurām smaidu vēl aizvien?

Mana mazuļa pirmais apzinātais smaids

Tā bija pavisam parasta diena. Retu reizi man izdevās savu divus mēnešus veco meitiņu pieķert smaidām, jo viņa to gluži vienkārši dara ļoti reti. Visbiežāk – dziļi sapnīti, kad miedziņā acīmredzot sapņo par kaut ko tik emocionālu, ka seja raustās dažādās grimasēs, pati kunkst un ņurd, bet otrdiena bija pavisam savādāka. Pieejot pie mazulītes gultiņas un uzrunājot viņu, mazā meitiņa uz mani paskatījās un dāvāja plašu smaidu. Un mana sirds izkusa... un tā kļūst pavisam vāja ikreiz, kad tagad dienu no dienu mans mazais mazulītis man atbild ar savu smaidu. Tik siltu, sirsnīgu un īpašu. Es taču esmu viena laimīga būtne! Man ir tik fantastiska meitiņa, kurai pagaidām es esmu visa pasaule.

Patlaban, rakstot šīs rindas, dzirdu, kā gultiņā mazulīte mostas. Dodoties novēlēt viņai labrītu, zinu, ka pretī viņa man dāvās savu pasakaino smaidu. Tātad, par spīti vecākā dēla slimošanai, dzīvē tomēr ir arī kaut kas labs.

Ļaujiet man pārbaudīt savus spēkus

Es esmu ļoti mērķtiecīga un, ja kaut ko apņemos to noteikti arī izdaru. Tādas attiecības man ir arī ar sportu. Apņēmīgas un dažbrīd arī stūrgalvīgas, jo, ja citi saka, ka man tas noteikti nesanāks, es zinu, ka tas man ir pa spēkam un es to pavisam noteikti paveikšu.

Pēc mazulītes piedzimšanas esmu atsākusi sportot. Pa dienu mājās, brīdī, kad mazā princesīte aizmigusi, veltu tam 20 -40 minūtes. Protams, pilnībā izbaudīt procesu neizdodas, jo, veicot izklupienus, stiepjoties, ar vienu ausi klausos, vai no mazās gultiņas neatskanēs kādi šņuksti. Bet par spīti tam, katra vingrošanas reize man ir kā laimes mirklis. Vēl lielāku to šonedēļ padarīja reģistrēšanās skriešanas sacensībām pavasarī. Kad e-pasta kastītē iekrīt dalībnieka numurs, savā plānotājā atzīmē sacensību datumu, sirsniņa no laimes apmet kūleni. Jo es esmu dzīva, sveika un vesela! Es varu skriet!

Tikšanās ar draudzenēm

Es nekad neesmu bijusi ballīšu lauva un daudz labprātāk laiku pavadu mājās, bet dažbrīd iziešana ārpus četrām sienām ir tik ļoti vajadzīga, lai nesajuktu prātā. Tā arī aizvadītajā nedēļā, pēc vecākā dēla slimošanas un pastāvīgas stresošanas, lai tikai mazulīte nesaķertu brāļa vīrusu. Sarunājām ar draudzenēm, kurām arī ir mazi bērniņi, satikties uz tēju un kūkām. Urā! Tā bija mana pirmā viesošanās pēc mazās piedzimšanas. Ar meitiņu saposāmies un devāmies viesos. Tās bija pāris stundiņas ārpus ierastās vides, kā degviela nākamajai nedēļai, lai izturētu dēla slimošanu.

Jāteic, ka šie ir vien trīs pagājušās nedēļas laimes brīdīši, jo īstenībā to bija daudz, daudz vairāk. Vīra pagatavotās vakariņas svētdienā (viņam izdodas visgardākās kotletes pasaulē), mirklis, kad izlasīju žurnālā interviju no sākuma līdz beigām, bez autiņu mainīšanas pa vidu un skriešanas meklēt dēla pazudušo mašīnu, brīži, kad varēju iziet pastaigā, tās desmit minūtes, kad varēju pēc ilgiem laikiem sev uzlikt sejas masku un vēl un vēl. Īstenībā jau tā dzīve ir skaista, vajag tikai prast to skaistumu saskatīt!